it's just another brick in the ... oh wait ,there is no wall
9th. Nov, 2011 | 10:37 pm
From:: safe
noskatījos Pink Floyd The Wall daļu par Another Brick In The Wall.
atcerējos savu devīto klasi (kuras detaļas vēljoprojām ir miglā tītas ,jā ,tieši tā, es neatceros gandrīz neko no tās, to ietin tikai vārga, bet patīkama vēsma par ļoti labu, aizraujošu un emociju pilnu gadu)
Nu jā, tur bija dumpinieciskums un ārpuss skolas visādi dzejoļi,zīmejumi un nezinu-kas-vēl-ir-foršāk-15-gadu-vecumā.
Jā, nu ir, protams, notikuši visādi lieli un svarīgi dzīves pagriezieni, augšana un tā tālāk, BET
uz to laiku, es joprojām atskatos ar lielu skaudību. Uz to, ka 15 gadīgā es to varēja piedzīvot, bet 20 gadīga es par to var tagad tikai mikli sapņot.
Un tad šovakar, man šķiet, ka es sapratu. Jo manī pēc tam nosēdās sajūta, ka es tāpat varu darīt visu, ko pati gribu atļauties darīt. Un, pa lielam, mani neattur kaut kādas sabiedrībā noteiktas normas. tādēļ daudzas darbības ir kļuvušas mazliet garlaicīgas, jo tās vairs neizsauc sašutumu citos. vairs nav uz kā izpaust savu dumpinieciskumu.
Tajā klipā skolotājs ņirgājas par viņa dzeju visas klases priekšā, viņi nedrīkst ēst pudiņu pirms pusdienām un tā tālāk. Tie visi ir aizliegumi, kuri izsauc vēlmi rīkoties pretēji. Tie kņudina tavu tīnisko dumpi. Bet tagad skolās viss ir tik ļoti mainījies. Visi tik ļoti ieciklējušies uz "bērnu tiesībām" (nē, es nerunāju par child abuse) un ļauj vaļu visam radošajam, kas viņos ir iekšā. bet savā ziņā, tā ir vēl lielāka iegrožošana, jo visiem pamatā kāri kaut ko darīt izsauc aizliegums pret to. Jauniešiem daudzas lietas vairs neizraisa apbrīnu un ziņkārību, jo to izpildīšana citos vairs neizsauks dusmas, neaizsargātību. Bērni vairs nejūtas tā, ka būtu pārkāpuši kaut kam pāri, sasnieguši otru pusi un pieveikuši pretestību.
Protams, tajos "agrākajos laikos" izdzīvoja stiprākie un tie, kuri sajēdza ,ka tas, ka viņiem sit ar lineālu pa pirkstiem, nozīmē tikai to, ka ir jāturpina pastāvēt pār savu viedokli.
es nezinu, nekam vairs nav jēgas, fuck it.
atcerējos savu devīto klasi (kuras detaļas vēljoprojām ir miglā tītas ,jā ,tieši tā, es neatceros gandrīz neko no tās, to ietin tikai vārga, bet patīkama vēsma par ļoti labu, aizraujošu un emociju pilnu gadu)
Nu jā, tur bija dumpinieciskums un ārpuss skolas visādi dzejoļi,zīmejumi un nezinu-kas-vēl-ir-foršāk-15-gadu-vecumā.
Jā, nu ir, protams, notikuši visādi lieli un svarīgi dzīves pagriezieni, augšana un tā tālāk, BET
uz to laiku, es joprojām atskatos ar lielu skaudību. Uz to, ka 15 gadīgā es to varēja piedzīvot, bet 20 gadīga es par to var tagad tikai mikli sapņot.
Un tad šovakar, man šķiet, ka es sapratu. Jo manī pēc tam nosēdās sajūta, ka es tāpat varu darīt visu, ko pati gribu atļauties darīt. Un, pa lielam, mani neattur kaut kādas sabiedrībā noteiktas normas. tādēļ daudzas darbības ir kļuvušas mazliet garlaicīgas, jo tās vairs neizsauc sašutumu citos. vairs nav uz kā izpaust savu dumpinieciskumu.
Tajā klipā skolotājs ņirgājas par viņa dzeju visas klases priekšā, viņi nedrīkst ēst pudiņu pirms pusdienām un tā tālāk. Tie visi ir aizliegumi, kuri izsauc vēlmi rīkoties pretēji. Tie kņudina tavu tīnisko dumpi. Bet tagad skolās viss ir tik ļoti mainījies. Visi tik ļoti ieciklējušies uz "bērnu tiesībām" (nē, es nerunāju par child abuse) un ļauj vaļu visam radošajam, kas viņos ir iekšā. bet savā ziņā, tā ir vēl lielāka iegrožošana, jo visiem pamatā kāri kaut ko darīt izsauc aizliegums pret to. Jauniešiem daudzas lietas vairs neizraisa apbrīnu un ziņkārību, jo to izpildīšana citos vairs neizsauks dusmas, neaizsargātību. Bērni vairs nejūtas tā, ka būtu pārkāpuši kaut kam pāri, sasnieguši otru pusi un pieveikuši pretestību.
Protams, tajos "agrākajos laikos" izdzīvoja stiprākie un tie, kuri sajēdza ,ka tas, ka viņiem sit ar lineālu pa pirkstiem, nozīmē tikai to, ka ir jāturpina pastāvēt pār savu viedokli.
es nezinu, nekam vairs nav jēgas, fuck it.