a.m.a-zone

vakar nokļuvu savā sen aizmirstā zempaziņas laukā.
aizrunājāmies par akmens laikemtu un pirmajiem cilvēkiem ,tik tālu, ka iekšēji bija sajūta it kā mans prāts būtu spilgti sarkans saulriets, kurš noslīd gar acu plakstiņiem tā, ka tiešī vienīgi un tikai man persnoīgi, aizsedzot balto sienu, tumši zilo logu, nakts gaismas, visu pārvēršot par pirmo saulrietu uz planētas Zeme.

tikai tagad salīdzinot ar to, ko izjutu, šorīt manas domas ir sapuvušas melones ar tārpu pildījumu - vajadzētu mest ārā, bet baill pieskarties...

ja tu stāvi meža vidū, ir savās plaukstās jāsatver gaiss, kuru elpojat kopā ar kokiem.
tās ir zemes ietilpīgākās plaušas,
labākās dabīgās zāles.
 varbūt arī jūra ziemā uzsūc tavu žulti, izskalo un aizvelk kaut kur prom, kur nevienam tā nav vajadzīga.

tad tu vari staigāt apkārt tāds nonchalant , es te vienkārši esmu un tas ir tas, kas man ir
- tās ir kājas un es eju,
- tās ir acis un es redzu,
- tie ir pirksti un es satveru,
- tās ir ausis un es dzirdu
- un es esmu.

izdzēsos no soc. portāliem, cerībā, ka varbūt šeit sākšu ko vairāk rakstīt.
jo tas viss ir kļuvis par sakausētu bezsakaru.
līst kā karsti sveķi pāri cilvēku smadzenēm, virtuāli tās bezmērķīgi kausējot kopā.

naktī grūdos virsū vienam pēc otra - tumšam melnaholiskam sapnim.
kāds tika nošauts.
nākamajā skrēju ar savu melno kaķi un balto riteni cauri tumšām vecrīgas ielām.
pārējie ir vienkārši atstājuši pēcgaršu.

veikalā norēķinājos ar 6,66 ,bet pirku tikai dārzeņus un augļus, apsolu, vairs nekādas Sātana dziras.

Uzrakstīju Londonā uz ēkas sienas ar pildspalvu "лох" un palika vieglāk.

Ir svetdienas rits.
Pagaidiet, nee, ir pirmdienas rits.
Nee, atvainojiet, madam, ir otrdiena. Un vairs nav rits.

Ugunosana ir norimusi lidz ar veju un brokastu asinainas merijas, miermiligi iztuksotas.
Laiks mazgat drebes, traukus un sejas, berni. Laiks mosties un elpot. Buchos muchos.