#
« previous entry | next entry »
18th. Feb, 2011 | 12:52 am
saprotiet, tās atmiņas nepārtraukti staigā līdzi, kā jau visiem un tas šķiet pilnīgi dabiski, bet tad bamS! vienā vakarā tās iebelž kā ar sūdainu stieni un tu sēdi un pinkšķi par to, ka tava mazās meitenītes dzīve ir tik fckin negodīga un visi tevi sāpina vai grasās sāpināt, jo tāda ir tava uzpūstā tīniskā pieredze. un no tā sasodītā cikla nevar tikt ārā, jo tu visiem sev apkārt ieskaidro, ka tieši tevi ir jāsāpina un, ka citādāk nemaz nevar būt un viņi tam seko, jo kāpēc nesāpināt kādu, kurš pats uzprasās un tāpat beigās pie visa vainos sevi ?!
varbūt arī es vienkārši diršos uz sevi par to, ka pirmo reizi mūža tik rūpīgi griezu un mērīju 6m garu papīra sloksni, bet pie pēdējiem 27cm nogriezu šķībi, gribēdama izlabot kļūdu. un tagad es raudu, jo varētu to pārtaisīt, bet es tik ļoti centos, bet ja nepārtaisīšu visi blenzīs uz manu šķībo lapu un domās, ka tikpat šķība ir mana dzīve. un dzīve atkal ir negodīga.
varbūt arī es vienkārši diršos uz sevi par to, ka pirmo reizi mūža tik rūpīgi griezu un mērīju 6m garu papīra sloksni, bet pie pēdējiem 27cm nogriezu šķībi, gribēdama izlabot kļūdu. un tagad es raudu, jo varētu to pārtaisīt, bet es tik ļoti centos, bet ja nepārtaisīšu visi blenzīs uz manu šķībo lapu un domās, ka tikpat šķība ir mana dzīve. un dzīve atkal ir negodīga.