a.m.a-zone - January 31st, 2014

tas emociju virpulis tevi atsit atpakaļ pret sienu un tādā riebīgā palēninājumā tu redzi, kā vārdi izšaujas no mutes kā lodes un izkūp gaisā, pārvēršas mākonī, kuru otrs iesūc nāsīs.
tas viss nogulsnējas smadzenēs, atstāj aiz sevis putekļus, iebirst visās neaizsargātajās rievās.
bet tu tikai slīdi pa to auksto sienu un vairs neko nespēj savākt vai kontrolēt. tas ir noticis un tu to visu esi izšāvis ārā.

kad viss ir norimis un tu atkal vari satīties segā, tad tu jūti, ka uz kādu brīdi neviens "piedod" vairs nepārvērtīsies mākonī un neiztīrīs tās melnās nogulsnes, kuras iepriekš tik nekontrolēti šāvi ārā.

man vienkārši ir noriebies šis periods, kurā esmu.
tas, kurā varu stundām ilgi šķirstīt vecas fotogrāfijas un domāt "where did i go wrong??".. tiešām šķiet, ka pirms 3 gadiem biju daudz skaistāka nekā tagad, tagad es skatos uz sevi un tur ir tikai tādas nogurušas, melnas acis un nokarens ģīmis ,kurš var tikai izvemt savu žulti 24/7

varbūt es iekšēji vairs nestrādāju 24/7 ,
es ceru, ka februāri aizbraukšu uz Berlīni un kādas veiksmīgas sagadīšanās pēc, varēšu vairs nekad nebraukt atpakaļ..

labi, pohuj to emocionālo varzu, uzliku Bauhaus, ieiešu dušā, uzvilkšu īsus svārkus un turpināšu vēl 3 dienas nelietot alkoholu.
dzīve sākas no "Jā, labi, mammu"