a.m.a-zone - February 26th, 2010

Dažreiz man šķiet, ka man vairs nav sirds, jo līdzjūtība kaut kur nozūd tieši tajos brīžos, kad to visvairāk vajadzētu izrādīt. Jeb arī nespēju izrādīt adekvātu prieku par lietām, kuras citi man sniedz. Tādēļ man jau to sāk bāzt acīs sakot "Un kur tad paldies?!" (kaut arī paldies es pasaku vienmēr ar awkward smaidu sejā), bet acīmredzot citiem vajag spiedzienus un lēkāšanu, raudāšanu, pārmērīgu smiešanos.

Kā arī es spēju raudāt vai nu par sevi vai par tādām filmām, kurās tēlo, piemēram, Švarcneigers (tur aizdedzināja bērnu skolas grāmatu plauktu).