| babuška |
Jan. 11th, 2014|09:17 pm |
Runāju pa telefonu ar draudzeni un , kā jau tas bieži notiek, pieminēju savas, nu jau no šīs pasaules aizgājušās, vecmāmiņas ieguldījumu manā dzīves uztverē. Kad sarunu beidzām, apgūlos gultā un ļāvos atmiņām par vecmāmiņu. Ar šausmām secināju, ka viņas fiziskā enerģija no manis attālinās. Gandrīz vairs nevaru sajust viņas roku mīkstumu, ādas siltumu, auguma aprises un balsi, un smieklus... Atceros vizuāli un garīgi, bet arī tās atmiņas pašdarbībā veido kaut kādu sintēzi.. Apsvēru iespēju uzrakstīt visu, ko par viņu atceros, jo tik ļoti negribas aizmirst kaut vissīkāko detaļu no cilvēka, kuru uzskatu par paraugu.. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, cik laba draudzene viņa man bija, cik daudz iemācīja.. Un tagad viņas pašas uz šīs pasaules nav, bet es viņu te paturu galīgi nemākulīgi, jo nemāku rakstīt.
Bet tad atcerējos, ka vecmāmiņa vienmēr man dāvināja kartiņas. Tā nu ķēros pie savu apsveikumu kartiņu pārlasīšanas un...sajutos kā pēdējais mēsls. Tik ļoti daudzās kartiņās, no daudziem, dažādiem cilvēkiem ir apbrīns, mīlestība, pateicība - man.. Par ko? Ko es tādu daru? Es tik bieži esmu noslinkojusi ar dāvanām, tik bieži saku visādas nepatīkamas lietas, vispār esmu rupja un vulgāra un vēl sūdzos , ka man nav draugu.. Esmu pakaļa.. Bet cilvēki turpina man teikt labas lietas, mani uzmundrināt. Īsāk sakot, es neesmu pārstājusi just mīlestību no apkārtējiem, drīzāk ap seviesmu sākusi just vēl lielāku mīlestību.. Un tad tās kartiņas no vecmāmiņas.. gandrīz visi, izņemot vienu,vēlējumi ir piepildījušies. Un vispār, es tikai tagad tā kārtīgi visu izlasīju, jo sev par nožēlu, līdz šim īsti nesapratu viņas rokrakstu krievu valodā.
Lai arī viens no man nepiemītošajiem talantiem ir rakstīšana, es tomēr gribu minēt dažus babuškas (tā es viņu īstenībā saucu) ieteikumus:
1. Nekad nevienu, ne par ko neapskaud.
2. Nepinies ar sarežģītiem vīriešiem.
3. Tam, kurš kliedz nav taisnību.
4. Uzsmaidi tam, kurš ir dusmīgs.
5. Uzspļauj tam, ko saka citi.
6. Nelein tajā, kas tevi neskar.
Šos es dzirdēju itin bieži, bet lietas, ko viņa man iemācija speciāli nemācot - nesēdēt uz vietas, nemitīgi tvert no pasaules visu interesanto..īsāk sakot-mūžīgā ziņkārība.un bezkaunība.
Tāda lūk bija mana babuška. Un tāda pa lielam ceru kļūt, un es domāju man sanāks, jo viņas neatņemamais atbalsts bija mīlošie, apbrīnojošie un pateicīgie draugi. |
|