| Avotu iela |
[Feb. 21st, 2009|11:20 am] |
|
Vakar klīdu pa Avotu ielu un sajutu īpatnēju aromātu virmojam gaisā. Es atceros to kopš bērnības. Iespējams, tā ir degošu ogļu smarža vai kaut kas tamlīdzīgs, ar degšanu un mājīgumu saistīts. Sevišķi jaušama šī smarža ziemā, kad katrs dzeltenais loga rūts kvadrāts uz zili-melna audekla šķiet omulīgāks nekā parasti. Un gribas apmesties tajā uz dzīvi, svešā virtuvē pie svešām pudelītēm un kārbiņām ar uzrakstu “sāls” un nemazgātiem aizkariem. Degošas malkas pagales, krāsns velkmes gaudošana un tāda globāla saldi-rūgtena vientulība. Bet es kārtējo reizi atģidos, ka smarža un ar to saistītās vīzijas prātā ir nenoturīgas un nepastāvīgas. Tiklīdz es fokusējos uz smaržu, prāts saspringti mēģina to klasificēt. “Ogles”, “malka”, kurtuve” - tas meklē atbilstošu terminu, lai nomierinātos. Kamēr tas meklē, es pamanu pārslas, kas pārklāj bārdu, un laternu oranžo spīdumu. “Sniegs”, “bērnība”, “ziemas un bērnības mijiedarbība” - turpina diktēt trakais Linneja pēctecis. Nu pavisam traki. Cenšoties novērsties no tā, es saņemu panorāmas raksturojumu: “Cik skaisti!”, un viss sākas no gala. Strādājiet ar prātu, godātie. Citādi pat jūsu romantiskā sapņa realizācija pārvērtīsies par balagānu. |
|
|