| Recenzija no rīta |
[Feb. 23rd, 2009|10:44 am] |
Man ir jāuzraksta recenzija par Lauras Tabūnas “Sapņu grāmatu”. Pats par sevi tas nav nekas neparasts un recenzijas man dažbrīd sasodīti labi padodas. Vismaz tā šķiet. Taču vakar atklāju, ka lamāt ir vieglāk nekā slavēt un pārsvarā pirmīt man izdevās omulīgi nodarboties ar pirmo, beigās piemetinot kādu neitrālu vārdu, lai autors neizdara pašnāvību. Turklāt tam nebija nekādu zemtekstu un tas neliecināja par manu agresivitāti. Drīzāk pret sakāpinātu prasīgumu un odām atbilstoša materiāla trūkumu redzeslokā. Viena lieta ir pateikt pāris skarbus, rūpīgi pārdomātus vārdus, kas teikumā sakārtojas kā ķieģelīši, cieši viens otram klāt, un priecē lasītāju. Un pavisam cita lieta ir sacīt ko sirsnīgu, izteikt atzinību. Kā to vispār dara?
Bez tam, šis stāstu krājums pacēla manī tādas duļķes, kas šķita sen pārakmeņojušās biogrāfijas glāzē. Reizē ar skaudību, parādījās grūtsirdība, nespēja formulēt domas un citas aizmirstas lietas. Tāpēc es nolēmu jums par to visu pastāstīt, kaut arī parasti tā nemēdzu darīt. Atvainojiet par haosu.
Kādu laiku es biju pārliecināts, ka nekas nenotiek. Ka cilvēki vairs neko neraksta. Labu. Jo viss, ko redzēju, bija kaut kādi intelektuāli samezglojumi, kas radīja vēlmi saķert galvu rokās un bēgt. Tie lika domāt, ka neviens, izņemot mani un vēl dažus personāžus, rakstīt nemāk. Savukārt arī šie daži, mani ieskaitot, ir nomierinājušies un palikuši slinki kā kastrēti kaķi. Tai laikā, kad kaut kur spalva uztic papīram bezgala skaistas un Dvēselei tuvas domas, mēs vairs nesteidzamies izteikt savas. Izrādās, kustība notiek. Tas ir pirmais. Es sapratu arī, ka mēroga niecīguma apjausma, panīkums, pesimisms attiecībā uz radošā kaujaslauka norisēm ir izkropļota redzesloka rezultāts. Proti, mums, kas krogos vaidam, ka neviens vairs neko nedara, vienkārši trūkst informācijas. No otras puses, mums vieglāk uzskatīt, ka esam vinnētāji no sākta gala, jo tad nevajag nedz šaubīties, nedz saspringt. Nepiedalies vēlēšanās un nezaudēsi. Tās ir bailes no konkurences. Jo, kad mēs nudien ieraugam ko vērtīgu, mēs nekavējoties reaģējam tā, kā minēju. Tas, ka uzpeld skaudība, liecina par mūsu motīvu divkosīgumu. Kurš gan pateiks, ka māksla jārada tādēļ, lai pelnītu, gūtu slavu vai citādi gozētos ļaužu uzmanības lokā? Nu varbūt retais. Vairums apgalvos, ka, protams, aicinājums, cilvēces glābšana, harmonijas radīšana un tā tālāk. Taču, ja tā būtu taisnība līdz galam, skaudībai nebūtu vietas. Būtu sirsnīga kreativitāte bez tramīgiem skatieniem citu dienasgrāmatās. Un ja nu viņš uzraksta labāk? Bāc, tā bija mana doma. Eh, viņš ir talantīgs. Ak, viņš ir nesamaitāts. Brr, šim ir liela nākotne.
Pamīšus šādam kokteilim, piejaucās klāt arī mūžīgā dilemma ar izglītību un nākotnes vīzijām. Es aizvien vēl svārstos starp akadēmiskām zināšanām un amatierisko, tīro, dabisko. No vienas puses, vieglāk ir nudien aiziet no sabiedrības un rakstīt tikai sava prieka pēc. Nē, ar laiku, šķiet, es sāktu jukt prātā un tas liecina par viennozīmīgas izpratnes trūkumu. Tas liecina par to, ka tieksme pēc slavas lauriem un atzinības tomēr ir un tēlot, ka tās nav, nozīmē melot. Savukārt tiekties uz atzinību, paceļot kvalifikāciju ar ordeņu, uzpleču un grādu palīdzību arī pavisam negribas, jo māksla tomēr ir būtiskāka. Redziet, es, piemēram, nevaru lasīt satori. Jo mani sāk padarīt nervozu tā pasaule. No vienas puses, es vēlos būt par latviešu valodas skolotāju Pļaviņās, dzīvot mazā mājelē upmalā un klusi aiziet viņsaulē. Gribu būt vienkāršs, neviltots, sirsnīgs un labestīgs. No otras esmu ambiciozs, augstprātīgs un apzināti mākslas aprindu figūru svarīgumu pētošs, izdevīgas pozīcijas gatavojošs.
Piemēram, agrāk es lasīju jaunumus. Internetā. Tad vienā mirklī es atskārtu, ka populisms un noteikta informācijas ievirze sāk mani ietekmēt. Kopā ar vēlmi redzēt jaunumus vēl un vēl. F5, F5 un F5. Un es pārstāju lasīt jaunumus. Ar nolūku. Šāda izolācija noveda pie pozitīvām pārmaiņām un tagad es retumis ielūkojos jaunumu portālos, taču vairs nereaģēju, esmu izrāvies no to nervozās atkarības. Taču nevēlos apgalvot, ka jaunumi ir slikti. Tāpat kā alkohols nav nelāgs pats par sevi. Iespējams, pienāks laiki, kad es varēsu būt neitrāls un malā stāvošs no šiem kairinātājiem. Tāpat kā no izglītības, aicinājuma problēmas, kas pagaidām mani tikai spīdzina un padara vārgu. Tālab vienīgo izeju es saskatu sevis pilnveidošanā līdz tādai pakāpei, kad varēšu skaidri apjaust, ko vajag darīt un ko ne. Un tad jau bez tās trakās raustīšanās, sevis salīdzināšanas. Vienkārši rakstīšu un varēšu aplaudēt jauniem autoriem, uzsist tiem pa plecu.
Runājot par izglītības koncepciju, jānoved doma līdz galam. Pieņemsim, cilvēkam piemīt talants, Dieva dāvana. Es vienmēr uzskatīju, ka tas ir dzīvības avots, plūsma, straume, un tā var izpausties jebkādā sfērā. Man personīgi piemīt nosliece uz rakstīšanu. Neraugoties uz to, ka es protu arī zīmēt, tas mani nesaista. Tāpēc cenšos realizēt savas spējas darbības laukā, kurā jūtos pilnvērtīgs. Taču es jūtu, ka man trūkst iemaņu, tehnikas. Lai to iegūtu, vajag mācīties. Un te nu mēs atkal esam. Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku, kas iziet cauri tai elles mašīnai, iegūst izdzisušus skatienus un lērumu dažādu koncepciju, no kurām nespēj izķepuroties. Tas, ka mēs zinam, ko par kādu situāciju teiktu viens vai otrs, vēl nenozīmē, ka spēsim to pielietot. Piedevām cilvēkiem ir skaidra izpratne par to, kā vajag rakstīt, gleznot vai sacerēt mūziku, bet retais sadūšajas to darīt. Varbūt akadēmiskā pieeja ir šķērslis, pārbaude, kas noteikti jāiziet katram? Jo, ja reiz tik maznozīmīga būšana spēja samaitāt talanta strūklaku, vai tā ir bijusi ievērības cienīgs? Tad jau vajadzētu vienkārši radīt tā, kā Tev dots, nospļaujoties uz kritiķiem un kanoniem. Domāt, ka tiešām liels talants var būt dažu gadu ilgas informācijas bombardēšanas sagandēts, ir vienkārši neuzticēšanās Radītājam. Ideālā variantā beigās vajadzētu atmest lieko informāciju, atstājot vien diplomu, kam ir svars sociālā ziņā un iemaņas. Bet kuram pietiek spēka to izdarīt? Es vienkārši nespēju. Vairākkārt esmu mēģinājis, un man paliek slikti. Nez par ko tas liecina? Par ģenialitāti vai slinkumu? Uz doto brīdi man vieglāk palikt ēnā un tur sadzīvot ar šo nastu.
Jā, es varētu piebilst vēl daudz ko, bet, šķiet, galveno pateicu. Lasiet Lauras Tabūnas “Sapņu grāmatu” un šausminieties par to, cik ieciklēti un pieauguši esiet kļuvuši. Cik bieza garoza jums uzaudzēta un cik šaušalīgi bieza tā var izveidoties vēl pēc kādiem desmit gadiem. Tāda drūma katarse sanāca. Aptuveni tādas sajūtas laikam pārņem šķēpa mētāju, kas ziedojis šai nodarbei divdesmit gadus un beigās guvis neārstējamu muskuļu traumu. Labi, es vēl neesmu tik bezcerīgs. Bet kā būs ar jums? |
|
|