Sabiedrība ap mani dalās divās ar pus daļās. Vieni domā, ka esmu nerimstošais optimisma vilciņš, kurš pat vissūdīgākajā situācijā spēs priecāties, ka gadās arī lielākas nepatikšanas, Otriem šķiet, ka esmu sarkastisks mūdzis, kurš nekad neko pozitīvu ne par ko nespēs pateikt. Nerimstošais cinisms. Un tad ir tā pusīte, kuriem esmu vienkārši emocionāls histēriķis, kura dienas laikā var priecāties par sūdiem un tad draudēt noslaktēt ikvienu un jebkur.
Pa lielam ir tā, ka pati šodien noguru no tās pārejas no "viss ir forši" līdz "nošaujiet mani, bet pirms tam nošaujies pats". Gribas emocijas likt pie malas, nesatricināmi izvērtēt situāciju un pieķerties lietām racionāli. Nesanāk. Vot cenšos un nesanāk strauji nepiecelties kājās un neieiet blakus kabinetā ar skaļu "zaajebaaaaaaal".