Es pat varētu atrast paziņu lokā indivīdus, kuri pašreiz cīnas ar daudz nopietnākām un stresainākām problēmām, taču šorīt modinātāju nenospiedu otrreiz, jo miegs pārgāja brīdī, līdz ko apjautu, ka ir pirmdienas rīts un priekšā gara, gara nedēļa, pilna ar sūdiem, kuru atrisinājumu varu garantēt tikai no savas puses. Bet līdz ko tas nav atkarīgs vairs tikai no manis, sākas klusā panika. un jā, jā, es tik tiešām zinu, ka pastāv arī lielākas problēmas un arī par šo visu pēc laika tikai pasmiešos.
Ik pa laikam sev atgādinu, ka būs jau labi, es taču esmu no tiem, kas var nemācīties, nokārtot eksāmenu labāk nekā tie, kas zaurē grāmatu no galvas mēnesi iepriekš. Es ceru, ka vēl piederu pie šīs caurslīdēju kategorijas. To šī nedēļa parādīs.
Bet nu dusma. Dusma, ka man, kas problēmu risina uzreiz, jāsēž un drudžaini jāpīpē, jo kāds kaut kur savā beņķī nav izdarījis lietas laicīgi. Salīdzinājumam- Gan jau, ka vairums zina, ko nozīmē bakalauru papeigt minūti pirms tā iesniegšanas. Bet parasti tas notiek spontāni un tai vājprāta naktij speciāli neviens negatavojas, bet bauda dzīvi. Vot es gan mērķtiecīgi uz to eju vai precīzāk tieku uz to davesta. Un tai vietā, lai tagad baudītu dzīvi, nespēju beigt lādēt visus, kas pie tā ir vainīgi.