Trīs reizes zvanīja no darba un pedejā zvana laikā man tika uzprasīts, kad es būšu atpakaļ. Paldies, sajutos vajadzīga. Bet ne par to stāsts. Jūtos drīzak kā uz slimības lapas, jo darīt nav ko, guļu un veģetēju, laiks sūdīgs.Šodien secināju, ka principā atvaļinajumu man nevajag, drīzāk ļaujiet tad man vismaz mēnesi darbā ierasties līdz plkst 12:00 un būtu super. Jo stāsts par "nu es kārtīgi izgulēšos" slēpjas tajās papildus 45 min, ko es noguļu, ja nav uzlikts modinātajs. Attiecīgi tajās 45 minūtēs rodas ikrīta sāpe pēc brīvdienām.
Dzeru alkoholisku ķīmisku savienojumu, kurš ir kā mans pašreizejais atvaļinājums-pilnīga huiņa, bet garšīgs. Fonā skan draņķīga eirovīzija, kur manas simpātija palika meičai no Zviedrijas un ik pa laikam nosmird piegulētaja kungs, pret kuru kārtejo reizi sazvērējusies visa pasaule.
Vēl šodien izdomāju, ka jāatbrīvo vieta no apaviem, kurus nopirku, uzvilku, nometu. Vienīgi šaubos, ka kādam tos vahjadzēs vairāk par mani. Cerība mirst pēdejā. izmest žēl kaut kā.
Mendeļējeva dzira beidzās.