13:19:
Te nu bija anonīmā tvaika nolaišana, jo kā izrādās, lielākie lūriķi ar garākiem deguniem sen jau kā atkoduši, kur tā meitenīte visai nepārdomāti izsakās. Vai man tagad vajadzētu klusiņām ielīst stūrī, pie sevis noburkšķot pāris necenzētas frāzes? Varbūt piereģistrēties vēlreiz te vai citur un kādu laiku mierīgi spļaut indi uz visām pusēm, neviena nepamanītai? Vai visvieglāk-nemainīt neko, cerībā, ka garlaikotajai publikai ārpus interneta ir daudz interesantaku nodarbju par manu savārstojumu lasīšanu. Pēdējais pat liekas ticamākais, jo lai nosauktu kādu par kropli, man tomēr navajag internetu. Pažēloties par dzīves mirkļiem taču arī var citiem, galu galā tik pretīga jau neesmu un vismaz 3 sirdsdraudzenes ir, kam visu to sviestu pastāstīt. Njaaa...līdzjūtība tiem, kas spējuši būt tik neciešami, ka pat tuvu draugu nav uzradušies n-to gadu garumā. Ar to domāju tiešām tuvus, jo pēdējā laikā nācies konstatēt, ka cilvēki par draugiem nosauc par kolēģus darbā vai jebkuru citu, ko piem. uz ielas pasveicinātu.
Bet viena lieta man uzdzen pamatīgu smieklu lēkmi un tie ir pēdējās nedēļas notikumi. Māte nikna, gatava mazās meitiņas dēļ kādu ar kakām nomētāt, vai precīzāk laipni parunāt, izamājot un aizsūtot pie visiem nelabajiem, māsa stulbi blisina acis pilnā neizpratnē, kur pasaulē rodas tik debīli cilvēki, bet pilna apņēmības stulbu pataisīt par vēl stulbāku, druška terorizē ar jautājumiem, kamēr otra vienkārši sēž un zviedz par Santa Barbaru latviešu izpildījumā. Ok, garlaicīgi nav nevienam, bet viena lieta mani aizveda pie dziļām pārdomām-cik daudz cilvēki tomēr man patiesībā ir apkārt. Cik daudzi gatavi mesties manis aizstāvībai, pārgraužot kaut rīkles. Varbūt dažreiz apnīk zvanošais telefons, bet paraugoties no malas, tas tomēr ir jauki, ka pat neapzināti ap mani savākušies tik daudz foršu cilvēku un ka esmu piedzimusi tik ellīgi trakā ģimenē. Jā, ģimene man laikam tiešām ir visforšākā.
