Gribu to.. aaa..bet lai to dabūtu vajag šito... bet lai dabūtu šito vajag kaut ko citu. Šķetinot šo pavisam elementāro un likumsakarīgo ķēdīti nonāku pie pirmsākuma, kurš pagaidām ir tikai gaisā plīvojošs un gaužām abstrakts. Uz mani lieliski attiecas-ja nezini,ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri. Ja veikaliņā pie kases nespēj savervelēt mutē preces nosaukumu, tad lasies ārā. Šis jautājums tiešām nomoka un ik pārdienu nākas sajusties vainīgai bez maz sabiedrības priekšā, kura no manis gaida kaut kādu rezultātu. Rādi nu savu lietderību, pretējā gadījumā ar laiku sāk skatīties greizi. Kā uz pilnīgi bezjēdzīgu porcelāna ezīti sekcijas plauktā, no kura patiesībā nav nekādas jēgas-ne te smukuma, ne praktiskas nozīmes, tikai vieta, kur krāties putekļiem.
Pavisam nopietni tas ir kas briesmīgāks par sevis meklējumiem. Man tiešām neinteresē tādi jautājumi, kas es esmu un uz kurieni eju, jo tad mans čaiņiks pilnībā izkūpētu. Es tikai gribu zināt, ko gribu. Tā pavisam konkrēti un tieši. Tik precīzi, ka var pat uz lapas uzrakstīt un pielikt kaut pie sienas.
Runā, ka daudz ko priekšā pasaka bērnība-intereses, uzvedība, vēlmes, nodarbošanās. Hmm...intereses mainījās periodiski, maksimums pāris mēneši un interese zuda par jebko. Uzvedība? Pilnīgi autoritatīva un izlaista. Vēlmes? saldumi tb baudas. Mantiskā ziņā nekas īpašs, pat divriteni nekāroju. Kā jau visi bērni, domāju,ka saule riņķo ap mani un tikai man ir pakārtota pastāvošā iekārta. Protams šī doma pazuda līdz ar pubertātes iestāšanos, kad pastāvošā iekārta veidota tikai un vienīgi ar mērķi mani apspiest un kaitēt. Vārdu sakot, teoriju par bērnībā slēptajām nākotnes vīzijām var sarullēt un iebāzt...kā visu pārējo, kas skar neskaitāmos padomus, redzot monētas vienu pusi.
Klau, es tiešām nogurstu par to domājot, bet tas ir pārāk svarīgi, lai nedomātu. Ok, vispār ir viena lieta, kas tiešām mani aizrautu un ļautu dzīvot mierīgi, sūdi tikai tajā, ka mana izglītība ir nepareizā un pagrieziens pa 360 grādiem prasa nereali daudz laika un finansiāla ieguldījuma.
Eh...gribu gan ko pavisam nereālu-atgriezties tai vasarā, kad tikko beidzu vidusskolu...