Emociju kokteilis tāds, ka varētu uzšauties griestos un tur kādu laiku palikt, līdz grīda mani gatava pieņemt atpakaļ. Būtu te mana daudz cietusī dienasgrāmata, blieztu ārā tādus tekstus, ka pašai samestos kauns lasīt. Bet varbūt labi vien ir, ka izlīdzoties ar šo smilšu kasti, mazliet turu vēl sevi rāmjos. Vārdu sakot uzšķērst un pakarināt piemājas kokā. Līdz tam izdauzot un līdz spēka izsīkumam nograujot jebkādu idiotisma palieku. Di**t ilvēks prot jau pirms iemācījies runāt un dažiem dzīves laikā iedzimtās spējas ir īpaši izteiktas.
Ejiet drāzt stabulītes, abortu atliekas, man tagad ir sūdīgi.