: es un bērni
Uzjautrināja un tai pat laikā nomierināja mātes pārmetumi bērnu sakarā. Jā, manai mātei dziļi riebjas mazi bērni un savu abu meitu pieaugšanu uzskata par lielāko laimi. Kad māsa paziņoja par trešo grūtniecību, prieka pilnās omītes vietā bija sieviete, kura tik uzdeva retorisku jautājumu-tu ko? kaut kāda bērnu ražojamā mašīna esi?
Principā laikam ejot, paliek žēl savas mātes. Ne tāpēc, ka viņai nācās pieciest divus bērnus un to, ka viņai tie riebjas, bet gan tas, ka pamazām apjaušu viņas patieso būtību un nepiepildītās alkas. Viņa augstāk par visu vērtē brīvību, iespēju nerēķināties un iespējams prasmi uzspēlēt ģitāru. Un žēl, ka apstākļi un apkārtējie šo iekšējo hipiju ir nosmacējuši. Un citreiz šķiet, ka mans apgalvojums, ka laiks man domāt par bērniem, salauza viņas ticību, ka vismaz es spēšu baudīt visus dzīves jaukumus, kas prasa pilnīgu egoismu un iespējams pat sabojātu veselību.
Bet arī ne par to pārdomas. Atgriežoties pie bērnu jautājuma, nomierināja, ka ar mani viss kārtībā-ir normāli neciest tos mazos knēveļus. Šai brīdī noteikti kāda mammīte šausmās saķer galvu un mani lād pēdējiem vārdiem, bet veicot pārrunas ar daudzām mammām, atklājās, ka tas viss ir pilnīgi normāli. Un tieši šie bērnu nemīļi bieži ir labākie vecāki tieši aiz tā, ka savu lolojumu tupa neuzgrūž apkārtējai sabiedrībai, ar domu-nu kā šo eņģelīti var nemīlēt un kā gan šis mazais eņģelītis var traucēt?
Lūk, var gan traucēt. Un ļoti. Tas, ka tam jaunveidotam cilvēkam nav īsti saprašanas par robežām, nozīmē to, ka mammītei par to būtu jāsajēdz divtik, lai mazais uķi puķi no burvīga bērneļa nepārtop neciešamā knēvelī, kuru gribas paņemt un izlikt aiz durvīm. Un momentā, kad saproti, ka audzināšana vajadzīga pašai mammītei, uz to mazo svešu atvilktņu revidētāju var pat iecietīgi paskatīties.
Jā, man bērni nepatīk. Un vēl vairāk man nepatīk mammas, kurām liekas, ka man tas tavs bērnelis ir jāpatīk. To, kurš knēvelis man patīk, izvēlēšos pati un tādi pat ir. Nopietni. Un ir arī tādi, kuri varbūt ne gluži patīk, bet kuri netraucē. Viņiem visiem ir kas kopīgs-vecāki,kuriem ne visai patīk bērni.
Uzjautrināja un tai pat laikā nomierināja mātes pārmetumi bērnu sakarā. Jā, manai mātei dziļi riebjas mazi bērni un savu abu meitu pieaugšanu uzskata par lielāko laimi. Kad māsa paziņoja par trešo grūtniecību, prieka pilnās omītes vietā bija sieviete, kura tik uzdeva retorisku jautājumu-tu ko? kaut kāda bērnu ražojamā mašīna esi?
Principā laikam ejot, paliek žēl savas mātes. Ne tāpēc, ka viņai nācās pieciest divus bērnus un to, ka viņai tie riebjas, bet gan tas, ka pamazām apjaušu viņas patieso būtību un nepiepildītās alkas. Viņa augstāk par visu vērtē brīvību, iespēju nerēķināties un iespējams prasmi uzspēlēt ģitāru. Un žēl, ka apstākļi un apkārtējie šo iekšējo hipiju ir nosmacējuši. Un citreiz šķiet, ka mans apgalvojums, ka laiks man domāt par bērniem, salauza viņas ticību, ka vismaz es spēšu baudīt visus dzīves jaukumus, kas prasa pilnīgu egoismu un iespējams pat sabojātu veselību.
Bet arī ne par to pārdomas. Atgriežoties pie bērnu jautājuma, nomierināja, ka ar mani viss kārtībā-ir normāli neciest tos mazos knēveļus. Šai brīdī noteikti kāda mammīte šausmās saķer galvu un mani lād pēdējiem vārdiem, bet veicot pārrunas ar daudzām mammām, atklājās, ka tas viss ir pilnīgi normāli. Un tieši šie bērnu nemīļi bieži ir labākie vecāki tieši aiz tā, ka savu lolojumu tupa neuzgrūž apkārtējai sabiedrībai, ar domu-nu kā šo eņģelīti var nemīlēt un kā gan šis mazais eņģelītis var traucēt?
Lūk, var gan traucēt. Un ļoti. Tas, ka tam jaunveidotam cilvēkam nav īsti saprašanas par robežām, nozīmē to, ka mammītei par to būtu jāsajēdz divtik, lai mazais uķi puķi no burvīga bērneļa nepārtop neciešamā knēvelī, kuru gribas paņemt un izlikt aiz durvīm. Un momentā, kad saproti, ka audzināšana vajadzīga pašai mammītei, uz to mazo svešu atvilktņu revidētāju var pat iecietīgi paskatīties.
Jā, man bērni nepatīk. Un vēl vairāk man nepatīk mammas, kurām liekas, ka man tas tavs bērnelis ir jāpatīk. To, kurš knēvelis man patīk, izvēlēšos pati un tādi pat ir. Nopietni. Un ir arī tādi, kuri varbūt ne gluži patīk, bet kuri netraucē. Viņiem visiem ir kas kopīgs-vecāki,kuriem ne visai patīk bērni.