:
Meklēju cēloni pašreizējam dvēseles stāvoklim. Problēma jācērt tās saknē, bet, kur pie velna ir sakne, to vārtoties un svīstot gultā, jau otro stundu nespēju definēt.
Jāatzīst darbā iet nemierīgi un esmu izsista no savas ērtās rutīnas, bet nav nekā tāda, ko vienkārši sēžot un darot, neatrisinātu pāris dienās. Galvā un pat uz papīra ir rīcības plāns pirmdienai, tādā veidā sev parādot- nerausties, re, ka viss risināms. Bet, kamēr nekas nav beidzies, miera nav.
Plus tam visam diena atnesa emociju gammu sākot ar kauna sajūtu, satraukumu, skumju asaras, vieglu neziņas izmisumu, miljons scenāriju apceri, mierinājumu, atvieglojumu, pat prieku, tad mazu vilšanos, satraukumu un atkal mierinājumu. Visbeidzot totālu spēku izsīkumu, kam sekoja neraksturīgi man, treknas, vēlas vakariņas.
20:30 un atrados gultā. Emocionāli izvarota, garīgi nestabila. Atkārtoju sev, ka miegs ārstē visu. Tai vietā, lai iegrimtu visaptverošā miegā, uzplaukst domas par darbu. Kā hu būs, kaut izdotos...a ja nu ne, kāds piiizdjets būs, ja kaut kas neies kā plānots...bet tas sagurums un emocionalais vājums lēnām slēdz ārā līdz 00:30 pamostos slapjā, piesviedrētā gultā, saprotog, ka esmu 3 stundas pavadījusi kaut kādā starpposmā starp apziņu un zemapziņu.
Cigarete, nervu tēja, konītis un atgriežos gultā. Ar sajūtu, mura nav definējama. Tukšums, bailes aizmigt, pulsējoša galva, kaut kāds klusējošs stress pakrūtē, kuram pārklāts remdens miers. Kā izejoša anestēzija pēc kanālu tīrīšanas.
Turpinu meklēt problēmas sakni.
A. Pārāk daudz emociju vienas dienas laikā un psihe nespēj tik daudz gremot
B. Tas tiešām ir pliks stress darba dēļ
C. Treknais ēdiens, kādu neēdu un, kur nu vēl septiņos vakarā, kad organisms jau gadu vairāk par kādu augli nedabū
D. Esmu nolādēta un manī plosās nelabie gari
E. Viss augstāk minētais.
Jebkurā gadījumā līdz šim man likās, ka pazīstu sevi, bet tās sajūtas, kas piemeklējušas pašreiz, ir pilnīgs jaunums un liek domāt, ka jūku prātā.
Jāatzīst darbā iet nemierīgi un esmu izsista no savas ērtās rutīnas, bet nav nekā tāda, ko vienkārši sēžot un darot, neatrisinātu pāris dienās. Galvā un pat uz papīra ir rīcības plāns pirmdienai, tādā veidā sev parādot- nerausties, re, ka viss risināms. Bet, kamēr nekas nav beidzies, miera nav.
Plus tam visam diena atnesa emociju gammu sākot ar kauna sajūtu, satraukumu, skumju asaras, vieglu neziņas izmisumu, miljons scenāriju apceri, mierinājumu, atvieglojumu, pat prieku, tad mazu vilšanos, satraukumu un atkal mierinājumu. Visbeidzot totālu spēku izsīkumu, kam sekoja neraksturīgi man, treknas, vēlas vakariņas.
20:30 un atrados gultā. Emocionāli izvarota, garīgi nestabila. Atkārtoju sev, ka miegs ārstē visu. Tai vietā, lai iegrimtu visaptverošā miegā, uzplaukst domas par darbu. Kā hu būs, kaut izdotos...a ja nu ne, kāds piiizdjets būs, ja kaut kas neies kā plānots...bet tas sagurums un emocionalais vājums lēnām slēdz ārā līdz 00:30 pamostos slapjā, piesviedrētā gultā, saprotog, ka esmu 3 stundas pavadījusi kaut kādā starpposmā starp apziņu un zemapziņu.
Cigarete, nervu tēja, konītis un atgriežos gultā. Ar sajūtu, mura nav definējama. Tukšums, bailes aizmigt, pulsējoša galva, kaut kāds klusējošs stress pakrūtē, kuram pārklāts remdens miers. Kā izejoša anestēzija pēc kanālu tīrīšanas.
Turpinu meklēt problēmas sakni.
A. Pārāk daudz emociju vienas dienas laikā un psihe nespēj tik daudz gremot
B. Tas tiešām ir pliks stress darba dēļ
C. Treknais ēdiens, kādu neēdu un, kur nu vēl septiņos vakarā, kad organisms jau gadu vairāk par kādu augli nedabū
D. Esmu nolādēta un manī plosās nelabie gari
E. Viss augstāk minētais.
Jebkurā gadījumā līdz šim man likās, ka pazīstu sevi, bet tās sajūtas, kas piemeklējušas pašreiz, ir pilnīgs jaunums un liek domāt, ka jūku prātā.