:
Ja man blakus strādātu tāda kā es, es viņu noteikti nosistu. Vispār tā baigi interesanti mazliet padomāt par to, kāda es varētu izskatīties no malas. Un kas ir pats sliktākais (citiem) - es neizjūtu ne mazāko vēlmi kaut ko mainīt. Tagad mēģinu kaut kā nodefinēt, kā sauc to īpašību, kad ar prātu saproti, ka esi uz sevi vērsts indivīds, kurš par citiem atceras tikai, kad pašai kaut ko savajagas vai gadās brīvs brītiņš.
Man nav ne jausmas, ar ko nodarbojos, ko tik tratēģiski svarīgu esmu darījusi, bet kā pirmo reizi dzirdēju, ka kolēģe jau pusgadu meklē dokumentus, par kuriem zina puse kantoris un kuri man mētājas rokas stiepiena attālumā, tai brīdī mierīgi pavaicājot
-a ko Tu man neuzprasīji?
-"bļin es pusgadu visiem šo kladzinu"
-"a es neesmu visi, man neuzprasīji"
nē, es sevi tiešām nosistu.
Un vispār, nesaprotu, kāpēc man tik ļoti patīk sevi urbt līdz dziļumiem, detektēt kaut kādas problēmas, atrast visādus brīnumus un palikt pie "oo interesanti gan"
Man nav ne jausmas, ar ko nodarbojos, ko tik tratēģiski svarīgu esmu darījusi, bet kā pirmo reizi dzirdēju, ka kolēģe jau pusgadu meklē dokumentus, par kuriem zina puse kantoris un kuri man mētājas rokas stiepiena attālumā, tai brīdī mierīgi pavaicājot
-a ko Tu man neuzprasīji?
-"bļin es pusgadu visiem šo kladzinu"
-"a es neesmu visi, man neuzprasīji"
nē, es sevi tiešām nosistu.
Un vispār, nesaprotu, kāpēc man tik ļoti patīk sevi urbt līdz dziļumiem, detektēt kaut kādas problēmas, atrast visādus brīnumus un palikt pie "oo interesanti gan"