:
Pirmsatvaļinājuma trauksme, kas mijas ar pilnīgu bezspēku un prāta aptumsumu. Tik daudz ko vajag izdarīt, bet šķiet, ka jebkas, kam pieķeros, prasa piepūli un desmitreižu pārdarīšanu. Vakar psihozē aizskrēju uz aptieku pēc drapītes, lai izdzīvotu līdz nedēļas beigām. Diez vai pēdējā brīdī ierīta dubultā deva ko līdzēs, bet tīri emocionāli palīdz apziņa, ka iecirsts ir kaut kas, kas it kā piegādā smadzenēm skābekli un kas tīri teorētiski palīdzēs saņemties pēdējam rāvienam, nesavārot auzas.
Šodien kā atskārtu būs jāatvelkas atvaļinājumā vienu dienu uz darbu. Būšu iekrājusi trešo ekstra brīvdienu kaut kad vēlāk.
Vēl vakar gandrīz nesasitu savu piegulētāja kungu, bet kaut kā izdevās savaldīties un ieskaidrot sev, ka ar muļķiem nav jēgas strīdēties. Izcietu līdz galam, kad cienītais piesūcies kā sūklis Bobs un atkal nodarbināju sevi ar pašiedvesmu un pašmotivēciju, ka šim bij nenormāli svarīga diena un ka raus iekšā pie jebkura scenārija. Nu i vot pieturēju muti. Un rokas arī. Bet nu biju aizmirsusi, ka var davest arī tādā veidā.
Rakstu darāmo darbu sarakstu, lai līdz 5dienai viss tiktu apdarīts un varētu mierīgu sirdi ļauties veceņu dzerstiņam.
Māte atcerējusies par manis esamību, atgādināja, ka sen neesmu pastāstījusi par savām gaitām. Aizbliezu palagu, kura rezumē bija diezgan lakonisks-daudz darba, daudz dzerstiņu. Un ka man tā ir labi. Uz ko viņa atbildēja, lai turpinu baudīt vasaru. Super saprotoša māte. Diez tikai kā būs, kad rudenī šo satikšu pēc pusotra gada neredzēšanas. Pieļauju, ka sāksim krist uz nerviem jau trešajā dienā.
Un vispār esmu sakārtojusi galdu. Tā kārtība liek justies tā, it kā būtu paslaucījusi kaut ko zem paklāja un izliekos neredzam problēmu, kura pēc pāris nedēļām būs kļuvusi par katastrofu. ai..
Šodien kā atskārtu būs jāatvelkas atvaļinājumā vienu dienu uz darbu. Būšu iekrājusi trešo ekstra brīvdienu kaut kad vēlāk.
Vēl vakar gandrīz nesasitu savu piegulētāja kungu, bet kaut kā izdevās savaldīties un ieskaidrot sev, ka ar muļķiem nav jēgas strīdēties. Izcietu līdz galam, kad cienītais piesūcies kā sūklis Bobs un atkal nodarbināju sevi ar pašiedvesmu un pašmotivēciju, ka šim bij nenormāli svarīga diena un ka raus iekšā pie jebkura scenārija. Nu i vot pieturēju muti. Un rokas arī. Bet nu biju aizmirsusi, ka var davest arī tādā veidā.
Rakstu darāmo darbu sarakstu, lai līdz 5dienai viss tiktu apdarīts un varētu mierīgu sirdi ļauties veceņu dzerstiņam.
Māte atcerējusies par manis esamību, atgādināja, ka sen neesmu pastāstījusi par savām gaitām. Aizbliezu palagu, kura rezumē bija diezgan lakonisks-daudz darba, daudz dzerstiņu. Un ka man tā ir labi. Uz ko viņa atbildēja, lai turpinu baudīt vasaru. Super saprotoša māte. Diez tikai kā būs, kad rudenī šo satikšu pēc pusotra gada neredzēšanas. Pieļauju, ka sāksim krist uz nerviem jau trešajā dienā.
Un vispār esmu sakārtojusi galdu. Tā kārtība liek justies tā, it kā būtu paslaucījusi kaut ko zem paklāja un izliekos neredzam problēmu, kura pēc pāris nedēļām būs kļuvusi par katastrofu. ai..