:
šodien es plēšu dirsu uz pusēm. Jā. Jo manī ir kaut kāds teicamnieka sindroms, kad par katru cenu ir sevi jāpierāda. Daru kaut ko līdzīgu, ko kolēģe, kurai vienmēr ir miljons atrunu, kāpēc nav sanācis kā vajag. Tagad gribu pierādīt, ka mazliet (manā gadījumā diezgan izteikti) iespringstot, tomēr var. Un kas ir pats stulbākais, ka es jau to īsti nedaru sevis dēļ (jo man kaut kā ir pārliecība, ka es to varu, vienkārši negribas), bet pierādīt citiem, ka vot tā kolēģe ne grib, ne var. Kas no tā mainīsies? Nekas. Tikai pozīcija, ka esmu baigais nazis un iespējams tāpēc man uzkraus visādu huiņu, par kuru te pieraudšāšu visus spilvenus. Jo es taču varu.
:
Tie astrologu pareģojumi par pilnīgu vājprāta periodu ir patiesi?! Ievēroju, ka cilvēki tagad sadalījušies divās frontēs-vieni, kas ir davesti līdz puņķiem un asarām, rokas, kājas pa gaisu, neloģiski spriedumi un domu maiņa 15 reizes minūtē un otra daļa-tādi, kas uzlikuši pilnīgu mīksto jebkam un ikvienam. Neegribas izaicināt likteni, bet pagaidām esmu pie tiem otrajiem, kas stulbi bolīdamies, noraugās uz trakajiem, saskatoties ar sev līdzīgajiem.