: par veselīgu pofigismu
Pēc stundas sapulce. Bāzīs pirkstus dibenā un prasīs to komentēt. Bet man pofig. Saņemts nepareizs pna akts. Pastumju papīrus galda tālakajā stūrī, tveroties ārā pa logu, ieziņoju, ka šito pārtaisiet. Jāskraida tagad šurpu-turpu? A man pofig.
Apnika strādāt, iešu pusdienās ātrāk. Nejau tāpēc, ka ēst gribas. Tāpēc, ka man pofig.
Vecenes kaut ko te skraida kā aizsvilušās, bet man .....
Civilpiegulētājs pieraudājis svešumā spilvenus un man tik tiešām po.
Kāpēc?
Tāpēc, ka pēdējā laikā ir tendence viens otram uzgrūzt lietas, par ko stresot un pārdzīvot. Ja tu neraudi kopā ar mani, tu esi egoists. Bet cik egoistiski ir sapist kādam dienu un nervus tikai tāpēc, ka pašam ir hujova sūdīgi? Kāpēc jauc divas dažādas lietas-vēlme tikt uzklausītam un vēlme uzgāzt/izgāzt visus sūdus pār "estupatiesībāņipričom galvām". Es šķiet esmu bijusi vienmēr atvērta sarunai un uzklausīšanai. Bet laikam, ka arī to dvēseles kliedzienu jāprot izkliegt maksimāli saudzīgā režīmā. Ja neprot vai nevar to izdarīt, tad pākstis lai būtu ciet un nekādas ciešanu pilnās, klusējošās sejas. Vai nu runā vai uzvedies kā normāls cilvēks. Jāatzīst gan, ka atrodot manī uzklausītāju, jārēķinās ar zināmu kritiku. Nu neprotu žēlīgi vilkt līdzi, piekrītoši mājot ar galvu vai sist dūri galdā, acis bolīdama, izsaucot kaujas saucienus, piekrītot katram vārdam. Nu ja godīgi, tad man tik ļoti gribētos, ka arī mani kādreiz ne tikai tupa uzklausītu, blenžot vienā punktā, bet tā konkrēti pateiktu, ka vot tajos un tajos punktos tu esi dura un pati vainīga. Un pie vainas ir īpašība a, īpašība b un izgājiens ab kvadrātā. Tur noteikti būtuarguments, kāpēc tā ir, bet gribu dzirdēt argumentu, kāpēc tā nevajag. Bet laikam tā gribu tikai es un citiem vairāk vajag galviņas glaudīšana, lai pasarg dies' neapšaubītu problēmas nozīmīgumu.
Ejiet dirs. Nepatīk? a man po
Pēc stundas sapulce. Bāzīs pirkstus dibenā un prasīs to komentēt. Bet man pofig. Saņemts nepareizs pna akts. Pastumju papīrus galda tālakajā stūrī, tveroties ārā pa logu, ieziņoju, ka šito pārtaisiet. Jāskraida tagad šurpu-turpu? A man pofig.
Apnika strādāt, iešu pusdienās ātrāk. Nejau tāpēc, ka ēst gribas. Tāpēc, ka man pofig.
Vecenes kaut ko te skraida kā aizsvilušās, bet man .....
Civilpiegulētājs pieraudājis svešumā spilvenus un man tik tiešām po.
Kāpēc?
Tāpēc, ka pēdējā laikā ir tendence viens otram uzgrūzt lietas, par ko stresot un pārdzīvot. Ja tu neraudi kopā ar mani, tu esi egoists. Bet cik egoistiski ir sapist kādam dienu un nervus tikai tāpēc, ka pašam ir hujova sūdīgi? Kāpēc jauc divas dažādas lietas-vēlme tikt uzklausītam un vēlme uzgāzt/izgāzt visus sūdus pār "estupatiesībāņipričom galvām". Es šķiet esmu bijusi vienmēr atvērta sarunai un uzklausīšanai. Bet laikam, ka arī to dvēseles kliedzienu jāprot izkliegt maksimāli saudzīgā režīmā. Ja neprot vai nevar to izdarīt, tad pākstis lai būtu ciet un nekādas ciešanu pilnās, klusējošās sejas. Vai nu runā vai uzvedies kā normāls cilvēks. Jāatzīst gan, ka atrodot manī uzklausītāju, jārēķinās ar zināmu kritiku. Nu neprotu žēlīgi vilkt līdzi, piekrītoši mājot ar galvu vai sist dūri galdā, acis bolīdama, izsaucot kaujas saucienus, piekrītot katram vārdam. Nu ja godīgi, tad man tik ļoti gribētos, ka arī mani kādreiz ne tikai tupa uzklausītu, blenžot vienā punktā, bet tā konkrēti pateiktu, ka vot tajos un tajos punktos tu esi dura un pati vainīga. Un pie vainas ir īpašība a, īpašība b un izgājiens ab kvadrātā. Tur noteikti būtuarguments, kāpēc tā ir, bet gribu dzirdēt argumentu, kāpēc tā nevajag. Bet laikam tā gribu tikai es un citiem vairāk vajag galviņas glaudīšana, lai pasarg dies' neapšaubītu problēmas nozīmīgumu.
Ejiet dirs. Nepatīk? a man po