: Par Ziemassvētkiem
'man nevajag īpašu datumu, lai par kādu atcerētos un kādām kaut ko uzdāvinātu' teic cilvēki tuvojoties 14.februārim, tādā veidā mēģinot noliegt it kā "ne mūsējos" svētkus un mēģinot pretoties jau n-tās reizes nodrillētajam sauklim 'viss ir komercializēts' un tagad ar savu nostāju, klaji paudīšu protestu šai it kā veikalnieku uzstādītajai situācijai.
Tas pats par Ziemassvētkiem. Visi vico histēriski pa bodēm, klikšķina interneta veikalus līdz acis sausas un lēnām ierokas dāvanu papīros. No vienas puses gribas slaidi visus pasūtīt dirst un teikt-es šajā vājprātā nepiedalos. lai arī, kādas ir alternatīvas? un vai vispār vajag? Varbūt vaina ir tikai attieksmē.
savelkot kopā sarakstu, par kuriem vajadzētu atcerēties šajos svētkos, kopsummā sanāk 24 vienības. Kam kaut kas lielāks, kam kaut kas simbolisks, bet skaitlis iespaidīgs, ņemot vērā, ka paziņas un seni draugi, ar kuriem jāsatiekas reti, šajā sarakstā nav. Tad sākas funktieris, ko nu kuram dāvināt. viss visiem it kā ir un kas nav, to uzdāvināt nevar vai ir stipri par dārgu. Tā sēžot un domājot, atmiņā skrienot cauri veikala plauktiem, tas saraksts papildinās ļoti lēni, jo būsim godīgi, aromātisku sveci ar kartiņu nevienam nedāvināsi, jo nevienam tā nav vajadzīga, taču iegrūst rokās kaut ko, kas bija pa rokai, kaut kā ļoti, ļoti negribas. Un ja reiz tas cilvēks ir izpelnījies atrasties dāvanu sarakstā, vajadzētu tik daudz cieņas kā veltīt mazliet laika un enerģijas, lai nopirktu ko noderīgāku par vienkārši smaržojošu sveci.
sākas histērija, jo kopīgā tāme noteikti būs astronomiska, vazāties pa veikaliem negribas vai pat riebjas, izdomāt ko uzdāvināt, ir kļuvis grūtāk par cieto riekstu matemātikas eksāmenā.
kad pesimistiskās pārdomas beigušās, tā mazliet padomāju par attieksmi. Pirmkārt, cik reizes šogad šie cilvēki izpelnījās uzmanības apliecinājumu ar kādu dāvaniņu vai žestu, atspēkojot "man nevajag īpašu datumu, lai par kādu atcerētos un kādām kaut ko uzdāvinātu"? Bez īpašajiem datumiem, kad tā bez iemesla un no sirds ir kādam kas dāvināts? Mazliet ar kaunu, bet jāatzīst, ka ne reizi, tāpēc vainot datumus, svētkus un gadījumus, kas kaut ko it kā uzspiež, būtu mazliet liekulīgi. Galu galā, kad vēl? Un ja vienreiz gadā ir tik grūti veltīt laiku un enerģiju arī sev tuvajiem, tad varbūt laiks pārcelties dziļā izolētībā uz mežu? Jo bail, ka nepienāk dzīvē situācija, kad nākas stipri nožēlot skaļos vārdus par uzspiesto uzmanības veltīšanu tiem 24 cilvēkiem, kad atjēdzies pilnīgi viens bez iespējas kaut ko uzdāvināt, kaut arī tas ir mazliet diktēti un uzspiesti.
Es tiešām no sirds priecājos, ka šis saraksts ir tik garš, turklāt nemaz nebēdāju, ka ieguldītais varbūt ne uz pusi nebūs tik liels, cik saņemšu atpakaļ. es patiesi priecājos, ka ir tik daudz cilvēku, kuri uzskatāmi par tuviem un mīļiem un ka kalendārā ir diena, kas piespiež izkustināt manu slinko pakaļu un liek vairāk iespringt domājot arī par citiem.
Ja man kādreiz būs bērni, gribētos ieaudzināt to sajūtu, ka svētki nav kaut kas uzspiests. Tas ir kaut kas tāds, ko patiesi gaidīt un par kuriem domāt jau savlaicīgi. un konkrēti Ziemassvētki ir tiešām iespēja ģimenēm būt kopā, iespēja mīļiem cilvēkiem apliecināt, ka ir īpaši. Braukt ciemos un uzņemt viesus, jo neesmu viena kā pirksts uz šīs planētas. Vārdu sakot, audzināt pareizo attieksmi, lai ne uz sekundi neienāktu prātā pirkt dāvanu ar sajūtu, lai formāli izpildītos kāds pienākums. Tad labāk uzreiz atvainoties konkrētam cilvēkam, ka dāvanas nebūs, būs tikai sauss sveiciens,jo esmu pārāk egoistisks, lai spētu veltīt laiku arī tev. Atklātība kā dāvana arī nav peļama.
'man nevajag īpašu datumu, lai par kādu atcerētos un kādām kaut ko uzdāvinātu' teic cilvēki tuvojoties 14.februārim, tādā veidā mēģinot noliegt it kā "ne mūsējos" svētkus un mēģinot pretoties jau n-tās reizes nodrillētajam sauklim 'viss ir komercializēts' un tagad ar savu nostāju, klaji paudīšu protestu šai it kā veikalnieku uzstādītajai situācijai.
Tas pats par Ziemassvētkiem. Visi vico histēriski pa bodēm, klikšķina interneta veikalus līdz acis sausas un lēnām ierokas dāvanu papīros. No vienas puses gribas slaidi visus pasūtīt dirst un teikt-es šajā vājprātā nepiedalos. lai arī, kādas ir alternatīvas? un vai vispār vajag? Varbūt vaina ir tikai attieksmē.
savelkot kopā sarakstu, par kuriem vajadzētu atcerēties šajos svētkos, kopsummā sanāk 24 vienības. Kam kaut kas lielāks, kam kaut kas simbolisks, bet skaitlis iespaidīgs, ņemot vērā, ka paziņas un seni draugi, ar kuriem jāsatiekas reti, šajā sarakstā nav. Tad sākas funktieris, ko nu kuram dāvināt. viss visiem it kā ir un kas nav, to uzdāvināt nevar vai ir stipri par dārgu. Tā sēžot un domājot, atmiņā skrienot cauri veikala plauktiem, tas saraksts papildinās ļoti lēni, jo būsim godīgi, aromātisku sveci ar kartiņu nevienam nedāvināsi, jo nevienam tā nav vajadzīga, taču iegrūst rokās kaut ko, kas bija pa rokai, kaut kā ļoti, ļoti negribas. Un ja reiz tas cilvēks ir izpelnījies atrasties dāvanu sarakstā, vajadzētu tik daudz cieņas kā veltīt mazliet laika un enerģijas, lai nopirktu ko noderīgāku par vienkārši smaržojošu sveci.
sākas histērija, jo kopīgā tāme noteikti būs astronomiska, vazāties pa veikaliem negribas vai pat riebjas, izdomāt ko uzdāvināt, ir kļuvis grūtāk par cieto riekstu matemātikas eksāmenā.
kad pesimistiskās pārdomas beigušās, tā mazliet padomāju par attieksmi. Pirmkārt, cik reizes šogad šie cilvēki izpelnījās uzmanības apliecinājumu ar kādu dāvaniņu vai žestu, atspēkojot "man nevajag īpašu datumu, lai par kādu atcerētos un kādām kaut ko uzdāvinātu"? Bez īpašajiem datumiem, kad tā bez iemesla un no sirds ir kādam kas dāvināts? Mazliet ar kaunu, bet jāatzīst, ka ne reizi, tāpēc vainot datumus, svētkus un gadījumus, kas kaut ko it kā uzspiež, būtu mazliet liekulīgi. Galu galā, kad vēl? Un ja vienreiz gadā ir tik grūti veltīt laiku un enerģiju arī sev tuvajiem, tad varbūt laiks pārcelties dziļā izolētībā uz mežu? Jo bail, ka nepienāk dzīvē situācija, kad nākas stipri nožēlot skaļos vārdus par uzspiesto uzmanības veltīšanu tiem 24 cilvēkiem, kad atjēdzies pilnīgi viens bez iespējas kaut ko uzdāvināt, kaut arī tas ir mazliet diktēti un uzspiesti.
Es tiešām no sirds priecājos, ka šis saraksts ir tik garš, turklāt nemaz nebēdāju, ka ieguldītais varbūt ne uz pusi nebūs tik liels, cik saņemšu atpakaļ. es patiesi priecājos, ka ir tik daudz cilvēku, kuri uzskatāmi par tuviem un mīļiem un ka kalendārā ir diena, kas piespiež izkustināt manu slinko pakaļu un liek vairāk iespringt domājot arī par citiem.
Ja man kādreiz būs bērni, gribētos ieaudzināt to sajūtu, ka svētki nav kaut kas uzspiests. Tas ir kaut kas tāds, ko patiesi gaidīt un par kuriem domāt jau savlaicīgi. un konkrēti Ziemassvētki ir tiešām iespēja ģimenēm būt kopā, iespēja mīļiem cilvēkiem apliecināt, ka ir īpaši. Braukt ciemos un uzņemt viesus, jo neesmu viena kā pirksts uz šīs planētas. Vārdu sakot, audzināt pareizo attieksmi, lai ne uz sekundi neienāktu prātā pirkt dāvanu ar sajūtu, lai formāli izpildītos kāds pienākums. Tad labāk uzreiz atvainoties konkrētam cilvēkam, ka dāvanas nebūs, būs tikai sauss sveiciens,jo esmu pārāk egoistisks, lai spētu veltīt laiku arī tev. Atklātība kā dāvana arī nav peļama.