: par atskaites punktu
Sēžu, stumdu kalendārā pirkstu šurpu turpu, skaitu, rēķinu, aprēķinu, pie sevis nomurminu, ka mamma vārda dienā ir apsveikta un ka jā, priekšā solās būt garas brīvdienas.. nu tā kaut kā. Un vispār šodien ir trešais decembris...mammai vārda diena, man pēc mēneša dzimšanas diena...šodien trešais dec..bļin. Precīzi pirms 5 gadiem sākās mana ilgākā kopdzīve manā neilgajā dzīvītē.
Tagad padomājot par piecgades plānu, kāds iespējams varētu tapt precīzi šajā laikā, bet 2008. gada nogalē, vairāk par "velns parāvis, beidzot jāsakārto savs gulēšanas režīms” nebija. Vārdu sakot, nebija nekādu tālejoši plāni, lai tagadvilktu plusus un mīnusus, tādā veidā vērtējot, kas padarīts, kas jāpavic un ko tomēr nevajag darīt.
Pavisam noteikti daudz ko vajadzēja darīt citādāk jau pašos pirmssākumos, tā teikt problēmu cirst jau saknē, nevis attapties pēc gadiem un noplātīt rokas-ko nu vairs. Bet runā, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, tāpēc kaut ko dikti nosodīt, nebūtu jēgas.
Ja ar pašreizējo smadzeni un pieredzi atgrieztos tai brīdī, kad tikai tika dzīti un bradāti pirmie asni, daudz kas tiktu nostādīts citādāk. Trūka pašpārliecinātības un drosmes, konkrētības un skaidri definēti mērķi. Bet tādā rezumē variantā, ko teiktu par šo necilo 5 gadu pieredzi-ir būtiska tomēr sieviešu un vīriešu loma uzvedībā, ieguldījumā un skatījumos uz lietām un tā saucamā vienlīdzība nevar tikt attiecināma uz visu.
Lielu nozīmi sāku piešķirt cieņai un nejaukt to ar rūpēm. Justies brīvi un ērti otra klātbūtnē protams ir lieliski, bet ko gribētu uzstādīt par mērķi nākotnē-atgriezt to sākotnējo sajūtu, kad, lai cik brīvi nejustos, atcerēties, ka tā nav kopdzīve ir draugu/draudzeni klasisko kā tajos sen senajos studentu gados.
Sēžu, stumdu kalendārā pirkstu šurpu turpu, skaitu, rēķinu, aprēķinu, pie sevis nomurminu, ka mamma vārda dienā ir apsveikta un ka jā, priekšā solās būt garas brīvdienas.. nu tā kaut kā. Un vispār šodien ir trešais decembris...mammai vārda diena, man pēc mēneša dzimšanas diena...šodien trešais dec..bļin. Precīzi pirms 5 gadiem sākās mana ilgākā kopdzīve manā neilgajā dzīvītē.
Tagad padomājot par piecgades plānu, kāds iespējams varētu tapt precīzi šajā laikā, bet 2008. gada nogalē, vairāk par "velns parāvis, beidzot jāsakārto savs gulēšanas režīms” nebija. Vārdu sakot, nebija nekādu tālejoši plāni, lai tagadvilktu plusus un mīnusus, tādā veidā vērtējot, kas padarīts, kas jāpavic un ko tomēr nevajag darīt.
Pavisam noteikti daudz ko vajadzēja darīt citādāk jau pašos pirmssākumos, tā teikt problēmu cirst jau saknē, nevis attapties pēc gadiem un noplātīt rokas-ko nu vairs. Bet runā, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, tāpēc kaut ko dikti nosodīt, nebūtu jēgas.
Ja ar pašreizējo smadzeni un pieredzi atgrieztos tai brīdī, kad tikai tika dzīti un bradāti pirmie asni, daudz kas tiktu nostādīts citādāk. Trūka pašpārliecinātības un drosmes, konkrētības un skaidri definēti mērķi. Bet tādā rezumē variantā, ko teiktu par šo necilo 5 gadu pieredzi-ir būtiska tomēr sieviešu un vīriešu loma uzvedībā, ieguldījumā un skatījumos uz lietām un tā saucamā vienlīdzība nevar tikt attiecināma uz visu.
Lielu nozīmi sāku piešķirt cieņai un nejaukt to ar rūpēm. Justies brīvi un ērti otra klātbūtnē protams ir lieliski, bet ko gribētu uzstādīt par mērķi nākotnē-atgriezt to sākotnējo sajūtu, kad, lai cik brīvi nejustos, atcerēties, ka tā nav kopdzīve ir draugu/draudzeni klasisko kā tajos sen senajos studentu gados.