: Par cieņu
Šodien nez kāpēc aizdomājos par cieņu. Par cieņu starp draugiem , radiem, paziņām, starp dzīvesbiedriem, kolēģiem un visādi citādi vēl definējamām savstarpējām attiecībām.
Tā mana atklāsme ir tāda, ka ir katastrofāls cieņas trūkums jebkur. Ir iecietība, izpratne par otra vēlmēm, vajadzībām, bet tādas izteikti patiesas cieņas nav. Un tas ir pats bēdīgākais.
Ok, nav jāizjūt cieņa pret visiem, lielais vairums to pat īsti nav pelnījuši. Bet ir gana daudz attiecību modeļi, kuros tai cieņai jābūt. Ja tā padomā, tad ir tikai pāris cilvēki uz planētas, par kuriem neesmu ne reizi tā sulīgi nosmirdējusi aiz stūra, no kā izriet, ka tie arī ir vienīgie cilvēki, kurus cienu. Pat tā saucamā labākā draudzene ir kritusi par upuri kādai ne visai glaimojošai frāzei vai domai un ja godīgi, tad grūti būtu pateikt, ka pret šo cilvēku man ir patiesa cieņa. Ir draudzība, ir sarunas no sirds, ir tāda pa lielam uzticība, bet šaubos, ka visā šai sajūtu virknei ir pievienojama cieņa.
Laimīgi esmu gana jauna, lai izpelnītos kāda cieņu pret sevi un laikam jau kamēr nesākšu patiesi cienīt citus, pretī to arī visticamāk varu necerēt sagaidīt. Ir cilvēki, kam vairāk vai mazāk rūp mans fiziskais un emocionālais stāvoklis, kuriem nav gluži nospļauties par manām vēlmēm un vajadzībām, vai viņi mani ciena? Nē. Un vairums to pat neapzinās, kā es līdz šodienai.
Šodien nez kāpēc aizdomājos par cieņu. Par cieņu starp draugiem , radiem, paziņām, starp dzīvesbiedriem, kolēģiem un visādi citādi vēl definējamām savstarpējām attiecībām.
Tā mana atklāsme ir tāda, ka ir katastrofāls cieņas trūkums jebkur. Ir iecietība, izpratne par otra vēlmēm, vajadzībām, bet tādas izteikti patiesas cieņas nav. Un tas ir pats bēdīgākais.
Ok, nav jāizjūt cieņa pret visiem, lielais vairums to pat īsti nav pelnījuši. Bet ir gana daudz attiecību modeļi, kuros tai cieņai jābūt. Ja tā padomā, tad ir tikai pāris cilvēki uz planētas, par kuriem neesmu ne reizi tā sulīgi nosmirdējusi aiz stūra, no kā izriet, ka tie arī ir vienīgie cilvēki, kurus cienu. Pat tā saucamā labākā draudzene ir kritusi par upuri kādai ne visai glaimojošai frāzei vai domai un ja godīgi, tad grūti būtu pateikt, ka pret šo cilvēku man ir patiesa cieņa. Ir draudzība, ir sarunas no sirds, ir tāda pa lielam uzticība, bet šaubos, ka visā šai sajūtu virknei ir pievienojama cieņa.
Laimīgi esmu gana jauna, lai izpelnītos kāda cieņu pret sevi un laikam jau kamēr nesākšu patiesi cienīt citus, pretī to arī visticamāk varu necerēt sagaidīt. Ir cilvēki, kam vairāk vai mazāk rūp mans fiziskais un emocionālais stāvoklis, kuriem nav gluži nospļauties par manām vēlmēm un vajadzībām, vai viņi mani ciena? Nē. Un vairums to pat neapzinās, kā es līdz šodienai.