:
Tas ir drausmīgi. Mamma mani te lamā kā suni, lai vienreiz beidzu čakarēt savu karmu tik ļoti kādu nīstot. Taisnība jau savā ziņā ir, jo domas vien par to patērē pārāk daudz liekas enerģijas. Bet drausmīgākais ir tas, ka jo vairāk cenšos nedomāt, ignorēt un ieslēgt pofigismu arī šajā ziņā, jo vairāk tas mans čaiņiks vārās.Gribas tā vienkārši otru ar kaut ko smagu izrubīt. Ārprāts! Nebūtu nemaz sākusi šo "prāta atsvabināšanu". Es zināju, ka esmu sterva, bet, ka tik liela, to atklāju tikai tagad. Bail no sevis paliek. Jel, kur ir mana neizmērojamā vienaldzība tad, kad to visvairāk vajag!!!