:
Sen jau esmu sapratusi, ka galvenais jebkurā lietā ir mēģinājums iekustēties un tas šorīt ir noticis tik veiksmīgi, ka tagad jau rauj dusma, ka uz doto brīdi viss apdarīts un iestājas tukšā stunda, kur darīt nav ko, tikai gaidīt turpmākus notikuma pavērsienus, kuri no manis vairs nav atkarīgi.
Cenšos gan apklusināt čukrstošo nepārliecību, ka padarītais izdarīts tiešām labi, jo gribas visu sapakot kā glītu konfektīti, ko pakārt eglītē, lai arī hei...pasaulē ir tik daudz luņu, kas izdara daudz, sūdīgi un neviens neko nepārmet. Norūc zem deguna, bet pa lielam neiebilst, piemēram, mūžam neapmierinātā piemājas veikala pārdevēja, kura sākumā pabeigs sarunu ar atnākušo draudzeni un tikai tad apkalpot pircēju ar tādu šmauli un attieksmi, kas pircējams liks justies vainīgam, ka atļāvies tādu vaļību iepirkties tepat nevis braukt uz tālāk esošo rimčiku. Bet vienalga, babulis, kasot pakaļu atvilksies, sasit kasē vajadzīgās pogas, pagrūž nopirkto piena paku un dodas tālāk pļerināt ar drušku par pasaules nepareizo kārtību, jo vienalga darbs padarīts, kaut kāda kapeika mēneša beigās šai kabatā iekritīs un alles. Nekur jau tie pircēji tāpat nepazudīs.
Tā pat nav vēlme kādam izpatikt, ja nu vienīgi sev pašai. Varbūt runa ir par neaizstājamības sajūtu, lai arī to pašu babuli tikpat mierīgi varētu aizstāt ar ātrāku, laipnāku skuķīti, kuram pircējs ar vēlmi nopirkt desu būs svarīgāks par domubiedres kompāniju.
ai...pēc šādām īsām pārdomām parasti novelku vienu-gan jau būs lāāāābi....
Cenšos gan apklusināt čukrstošo nepārliecību, ka padarītais izdarīts tiešām labi, jo gribas visu sapakot kā glītu konfektīti, ko pakārt eglītē, lai arī hei...pasaulē ir tik daudz luņu, kas izdara daudz, sūdīgi un neviens neko nepārmet. Norūc zem deguna, bet pa lielam neiebilst, piemēram, mūžam neapmierinātā piemājas veikala pārdevēja, kura sākumā pabeigs sarunu ar atnākušo draudzeni un tikai tad apkalpot pircēju ar tādu šmauli un attieksmi, kas pircējams liks justies vainīgam, ka atļāvies tādu vaļību iepirkties tepat nevis braukt uz tālāk esošo rimčiku. Bet vienalga, babulis, kasot pakaļu atvilksies, sasit kasē vajadzīgās pogas, pagrūž nopirkto piena paku un dodas tālāk pļerināt ar drušku par pasaules nepareizo kārtību, jo vienalga darbs padarīts, kaut kāda kapeika mēneša beigās šai kabatā iekritīs un alles. Nekur jau tie pircēji tāpat nepazudīs.
Tā pat nav vēlme kādam izpatikt, ja nu vienīgi sev pašai. Varbūt runa ir par neaizstājamības sajūtu, lai arī to pašu babuli tikpat mierīgi varētu aizstāt ar ātrāku, laipnāku skuķīti, kuram pircējs ar vēlmi nopirkt desu būs svarīgāks par domubiedres kompāniju.
ai...pēc šādām īsām pārdomām parasti novelku vienu-gan jau būs lāāāābi....