:
"Mājas, mīļās mājas..." vajadzeja man šovakar teikt, bet kaut kā neveras mute vaļā, lai vismaz skata pēc izdvestu šo skaņu. Dažas dienas prombūtnē likās kā lieliska iespēja vides pamainīšanai, lai atgriežoties mājās, varētu paskatīties uz visu jaunām, svaigām acīm, kas nestu iedvesmu turpmākām dienām, bet šī galvas izvēdināšana neko nelīdz, ja atbraucot atpakaļ, tēlaini sakot puvuma smaka cērtas nāsīs jau pa gabalu. Vispār baigi skumji, ka mājas šķiet tik aukstas, nemīlīgas un tukšas.
Vispār raudiens nāk, ka nevar ar smaidu atvērt durvis, nomest panckas un iezvelties dīvānā, aizvērtām acīm izbaudot šo "beidzot esmu mājās" sajūtu. Tieši pretēji, nometu mantas un iznesos atkal ārā pa durvīm, tverot tās knapās "citas vides" sajūtu. Un tad brīnās, ka mans ķermenītis ar laiku vēlas skrāpēties gar sienām, kā viss izbesījis, ja pat tagad zosāda uzmetas līdzko pārkāpju slieksnim.
Paspēju pat pabūt dziļos laukos un zirgu stallī, kas atklāti sakot, likās mīlīgāki un jaukāki par šīm glīti remontētajām sienām.Arī cilvēki rada šo sajūtu un viņu attieksme.
Skumji veros āra pa logu un liekas, ka debesis raud manā vietā, jo tik sūdīgu atgriešanos nebiju gaidījusi. Apsveru domu ar visu savu koferīti pārvakties uz vietu, no kurienes atbraucu, jo šāda iespēja tik tiešām ir visai reāla. Vide, cilvēki, atmosfēra pavisam cita un kas interesanti, tepat Latvijā.
Šnabis arī nelīdz, kas pavisam noteikti ir rādītājs, ka jābeidz cerēt uz gaišo nākotni tepat, bet jāatgriežas tur, kur pat skaidrā jūties piederīgs.
Vispār raudiens nāk, ka nevar ar smaidu atvērt durvis, nomest panckas un iezvelties dīvānā, aizvērtām acīm izbaudot šo "beidzot esmu mājās" sajūtu. Tieši pretēji, nometu mantas un iznesos atkal ārā pa durvīm, tverot tās knapās "citas vides" sajūtu. Un tad brīnās, ka mans ķermenītis ar laiku vēlas skrāpēties gar sienām, kā viss izbesījis, ja pat tagad zosāda uzmetas līdzko pārkāpju slieksnim.
Paspēju pat pabūt dziļos laukos un zirgu stallī, kas atklāti sakot, likās mīlīgāki un jaukāki par šīm glīti remontētajām sienām.Arī cilvēki rada šo sajūtu un viņu attieksme.
Skumji veros āra pa logu un liekas, ka debesis raud manā vietā, jo tik sūdīgu atgriešanos nebiju gaidījusi. Apsveru domu ar visu savu koferīti pārvakties uz vietu, no kurienes atbraucu, jo šāda iespēja tik tiešām ir visai reāla. Vide, cilvēki, atmosfēra pavisam cita un kas interesanti, tepat Latvijā.
Šnabis arī nelīdz, kas pavisam noteikti ir rādītājs, ka jābeidz cerēt uz gaišo nākotni tepat, bet jāatgriežas tur, kur pat skaidrā jūties piederīgs.