:
Jau otro dienu mani nomāc kaut kāda neizskaidrojama paranoja. Salecos,kad iezvanās telefons un bailīgi skatos,kas zvana. Nesaprotu,kādēļ gan būtu tā jāsatraucas, zvans, kurš iesauks armijā, taču nebūs, bet nekādi nespēju sev ieskaidrot, ka uzvilktajiem nerviem nav nekāda loģiska pamatojuma. Nopietni, es sajūtos kā psihopāts. Vakar iedzēru mazinu, maziņu nervu tabletīti, vieglāk gan nepalika, bet vienā brīdī nespēju savervelēt loģisku teikumu un pār lūpām sāk birt nesakarīgu vārdu savārstījums, bet miegs tāds, ka manis pēc aiz loga ātomkarš var sākties, jo es to tāpat nedzirdēšu.
Nodarbojos ar pašiedvesmu, meklējot it visā ko labu un pozitīvu, bet arī tas nelīdz. Tiešām liekas, ka tulīt kāds atnāks un izlamās mani no panckām par neesošiem grēkiem. Bet es tiešām neko neesmu sagrēkojusies, kāpēc tad lai kāds mani strostētu? Pēkšņa vainas sajūta par visiem pasaules notikumiem. Sviests kaut kāds. Jācer, ka pie vainas atkal nepareizs zvaigžņu stāvoklis un man tik tiešām ar to paurīti viss ok.
Uzrakstot vieglāk nepalika.
Nodarbojos ar pašiedvesmu, meklējot it visā ko labu un pozitīvu, bet arī tas nelīdz. Tiešām liekas, ka tulīt kāds atnāks un izlamās mani no panckām par neesošiem grēkiem. Bet es tiešām neko neesmu sagrēkojusies, kāpēc tad lai kāds mani strostētu? Pēkšņa vainas sajūta par visiem pasaules notikumiem. Sviests kaut kāds. Jācer, ka pie vainas atkal nepareizs zvaigžņu stāvoklis un man tik tiešām ar to paurīti viss ok.
Uzrakstot vieglāk nepalika.