:
Izrādās, ka anonimitāte šeit ir tikai vāja ilūzija. Tagad domāju-taisīt jaunu blogu vai turpināt drukāt tai megalielajā worda failā, kas šķiet aizsākts šī gadsimta sākumā. Baigais čakars ar to un te tā uzparikte ir par kapeiku ērtāka, jo izdvest dvēseliskas atraugas vismaz rakstveida formā rada sajūtu, ka esi izkratījis sirsniņu draudzenei, kura tikai uzcītigi klausās, nedodot pretī pilnīgi bezjēdzīgus padomus un kaitinošus komentārus, kas prasās pēc atbildes.
No vienas puses, kāda starpība? No otras-nāksies klausīties, kāpēc šitais blondais cilvēciņš vienmēr tik slimīgi drūmi izsakās? Tam vienmēr seko negribīga atbilde, kuras saturā cenšos iekļaut domu-neiedziļinies un neanalizē, ok?
Es tomēr pieturēšos pie domas, ka šī mazā vārdu miskaste ir pārāk garlaicīga un neviens veselīgi domājošs indivīds tuvākajā nākotnē neizrādīs interesi par tās saturu.
Bet ķeršos pie lietas, kāpēc es te atkal situ taustiņus, jo puslīdz harmoniskā dvēseles stāvoklī šo vietu neatveru. Nē, vispār jau ir ok, tikai tā vēlme sakapāt gabalos cilvēci mijas ar rāmu murrāšanu pie rūgtas kafijas krūzes. Bet ja pavisam konkrēti, es gribu sevi redzēt no malas. tiešām. Pēdējā laikā es par sevi dzirdu lietas, kuras gribas ar visām četrām noliegt, jo piekrišana nozīmētu mistisku pavērsienu un notikumu attīstību, kurā par visu atbildība jauzņemas man pašai.
Es nekad sevi neesmu saukusi par ideju ģeneratoru, bet vēl vakar skaipā atskan trauksmes signāls, ka rīt man obligāti jāpiedalās kaut kādā tur pasākuma plānošanā, noformēšanā un vispār katastrofāli trūkst radošu ideju. Lai arī es nekad neesmu izrādījusi ne mazāko interesi par to visu, es, redz, esmu tas, kurš SPĒJ tās lietas novest līdz galam. Ilgi lauzos līdz sarunāju,ka turpmāko atbildību nesīs kāds cits un varu tikai piedalīties tai visā, respektīvi, savu rumpi novietot uz beņķa vietā, kur norisināsies lielo plānu kalšana. Nopietni, es nesaprotu, kas licis domāt, ka izdomāšu ko pilnīgi jaunu, bet stulbi foršu un aizraujošu.
Un līdzīgas situācijas gadās pārāk bieži, kad salej ausīs cukuru ar manu spēju cildināšanu, kurām es tik tiešām nesaskatu ne mazāko pamatojumu. Tiešām es kaut kāda pārpratuma pēc esmu radījusi kaut kādu priekšstatu par sevi, kuram nu nekādi negribas piekrist. Vieglākai saprašanai-sēdi lidmašīnā un pēkšņi paziņo, ka šito verķi vadīsi tu, jo reiz ir manīts, ka no papīra spēj izlocīt lidmašīnīti, tātad esi pārākais pilots. Absurdi? bet tieši tik absurdā situācijā jūtos.
Lai vai kā, ir ielikts kārtējais depresīvais ieraksts, kas pavisam noteikti atkal par mani ko liecina, bet pašai atliek teļa acīm blisināties un teikt, ka tā nav.
Rezumējot to visu ir tā, ka esmu drausmīgi kritiska. Pret sevi un apkārtējiem. Droši vien mans uzskats ir nepareizs, bet neciešu viduvējību un paviršību. Ja kaut kas nav izdarāms izcili vai vismaz teicami, tad vienkārši labs rezultāts nekam neder. Protams, protams, kāds gudrais ir teicis, ka nekļūdās tie, kas neko nedara, bet uz to gribas atbildēt, ka ej un kļūdies uz sīkumiem, kļūdies lietās, kas skar tevi pašu, jo kāpēc gan kādam no malas būtu jāizjūt tavu kļūdu sekas? Pēc tam noplātīt rokas un teikt sorry, gadījās? Kļūdīties ir cilvēcīgi? nu šitas manī iedveš dusmas. ai lab, man kafija gatava...
No vienas puses, kāda starpība? No otras-nāksies klausīties, kāpēc šitais blondais cilvēciņš vienmēr tik slimīgi drūmi izsakās? Tam vienmēr seko negribīga atbilde, kuras saturā cenšos iekļaut domu-neiedziļinies un neanalizē, ok?
Es tomēr pieturēšos pie domas, ka šī mazā vārdu miskaste ir pārāk garlaicīga un neviens veselīgi domājošs indivīds tuvākajā nākotnē neizrādīs interesi par tās saturu.
Bet ķeršos pie lietas, kāpēc es te atkal situ taustiņus, jo puslīdz harmoniskā dvēseles stāvoklī šo vietu neatveru. Nē, vispār jau ir ok, tikai tā vēlme sakapāt gabalos cilvēci mijas ar rāmu murrāšanu pie rūgtas kafijas krūzes. Bet ja pavisam konkrēti, es gribu sevi redzēt no malas. tiešām. Pēdējā laikā es par sevi dzirdu lietas, kuras gribas ar visām četrām noliegt, jo piekrišana nozīmētu mistisku pavērsienu un notikumu attīstību, kurā par visu atbildība jauzņemas man pašai.
Es nekad sevi neesmu saukusi par ideju ģeneratoru, bet vēl vakar skaipā atskan trauksmes signāls, ka rīt man obligāti jāpiedalās kaut kādā tur pasākuma plānošanā, noformēšanā un vispār katastrofāli trūkst radošu ideju. Lai arī es nekad neesmu izrādījusi ne mazāko interesi par to visu, es, redz, esmu tas, kurš SPĒJ tās lietas novest līdz galam. Ilgi lauzos līdz sarunāju,ka turpmāko atbildību nesīs kāds cits un varu tikai piedalīties tai visā, respektīvi, savu rumpi novietot uz beņķa vietā, kur norisināsies lielo plānu kalšana. Nopietni, es nesaprotu, kas licis domāt, ka izdomāšu ko pilnīgi jaunu, bet stulbi foršu un aizraujošu.
Un līdzīgas situācijas gadās pārāk bieži, kad salej ausīs cukuru ar manu spēju cildināšanu, kurām es tik tiešām nesaskatu ne mazāko pamatojumu. Tiešām es kaut kāda pārpratuma pēc esmu radījusi kaut kādu priekšstatu par sevi, kuram nu nekādi negribas piekrist. Vieglākai saprašanai-sēdi lidmašīnā un pēkšņi paziņo, ka šito verķi vadīsi tu, jo reiz ir manīts, ka no papīra spēj izlocīt lidmašīnīti, tātad esi pārākais pilots. Absurdi? bet tieši tik absurdā situācijā jūtos.
Lai vai kā, ir ielikts kārtējais depresīvais ieraksts, kas pavisam noteikti atkal par mani ko liecina, bet pašai atliek teļa acīm blisināties un teikt, ka tā nav.
Rezumējot to visu ir tā, ka esmu drausmīgi kritiska. Pret sevi un apkārtējiem. Droši vien mans uzskats ir nepareizs, bet neciešu viduvējību un paviršību. Ja kaut kas nav izdarāms izcili vai vismaz teicami, tad vienkārši labs rezultāts nekam neder. Protams, protams, kāds gudrais ir teicis, ka nekļūdās tie, kas neko nedara, bet uz to gribas atbildēt, ka ej un kļūdies uz sīkumiem, kļūdies lietās, kas skar tevi pašu, jo kāpēc gan kādam no malas būtu jāizjūt tavu kļūdu sekas? Pēc tam noplātīt rokas un teikt sorry, gadījās? Kļūdīties ir cilvēcīgi? nu šitas manī iedveš dusmas. ai lab, man kafija gatava...