Negāciju Miskaste

Arhivētais

8. Aprīlis 2010

12:18: .
Manā traumatiskajā galviņā uz brīdi iestājies miers. Nosacīti. Viss paskrien garām kā kinolente. Rodas tikai secinājumi par redzēto un viegla nopūta. Gribas paraustīt plecus un teikt-tieciet paši galā. Jo tik tiešām, tik daudz kas mani patiesībā neskar. Un ja skar, tad mainīt tur neko nevaru. Tad jēga uztraukties?
Uztraukums ir pēdējais, ko esmu tagad sajutusi. Mazliet besis un stulbs ģīmis, ar kādu raugos man neizprotamos cilvēkos. Viens pin intrigas, cits bāž degunu, kur nevajag, kādam citam ir tik daudz laika, lai pats sapītos savā stulbumā. Bet tas pienāk un aiziet, lai atgrieztos.
Kaut kā sanācis mest prom visu, kas man nenes jebkādu labumu. Kaut vai tās būtu tikai pozitīvas emocijas. rauties, ņemties pa tukšo? nafig. Lai tikai kādam ko pierādītu? Vēl jo vairāk tas liekas muļķīgi.
Dažkārt gribas būt par vēl 10 gadiem vecāka. Lai ir tā biezā āda, racionāla pieeja. Kāds labums tagad? uz Bērnišķīgu muļķību tā kā par vēlu norakstīt savas kļūdas. Lai jau...jo es beidzot zinu, ko gribu.

Powered by Sviesta Ciba