:
Pēdējās dienās gribot negribot ir nācies vilcienā noklausīties apkārtējo sarunas. Vakar no visiem klačoties gribētajiem īpaši manu uzmanību pievērsa divi apm 10 gadīgi bērni, kuri, kā nopratu brauca uz hokeja treniņu. Klausījos viņu skatījuma uz lietām, cilvēkiem, apkārtni un lai ari saturiski nekas jauns un pārsteidzošs nebija, mani aizrāva viņu attieksme pret visu. Jo tur runā divi cilvēki, kuriem šaubas ir svešvārds. Vissmieklīgāk izklausījās viņu neizpratne, kāpēc hokeja treniņi nevar notikt uz upes. Notīra sniegu, ieliek vārtus un aiziet, jo nebūtu jāmaksā par halles izmantošanu. Ja reiz tie neskaitāmie bļitkotaji tur var sēdēt, kapēc gan pa turieni nevar slidinties bērnu bariņš :)) Un bērnam tik ļoti patik spēlēt to hokeju, bet tā sasodītā maksāšana!
Savukārt šodien grūti bija nedzirdēt 5 meiteņu aizrautīgo klačošanos 4 pieturu garumā. Nu skuķi kā jau skuķi uz gadiem 18-20 Lai arī neuzskatu sevi par gudrības simbolu, pat ne tuvu tam, skaidrs bija tas, ka es tur blakus sēžu kā einšteins. Totāls sviests pilnas nopietnības sejas izteiksmē. Tad jau bērnos klausīties bija patīkamāk, jo kā man sak likties, tajā izskan daudz vairāk saprāta paliekas un divreiz lielāks vecums tik tiešam neko nenozīmē. Tas pierdījās arī tad, kad nācas padzirdēt nu jau padzīvojušu pensionāru patiesības meklējumos.
Rezultātā paliek iespaids, ka cilvēks ar gadiem zaudē drosmi, pārliecību, sāk lēnām novirzīties no sliedēm,kas liek izvēlēties saprotamāko, vienkāršako, pieņemamāko, kā rezultātā noved pie pilnīga absurda un visa dzīve sķiet kā viena liela sazvērestība.Bet cilvēks tic tam, ko domā un ar mietu nepierādīsi pretējo.
Nez, kurā stadijā es pašlaik esmu?
Savukārt šodien grūti bija nedzirdēt 5 meiteņu aizrautīgo klačošanos 4 pieturu garumā. Nu skuķi kā jau skuķi uz gadiem 18-20 Lai arī neuzskatu sevi par gudrības simbolu, pat ne tuvu tam, skaidrs bija tas, ka es tur blakus sēžu kā einšteins. Totāls sviests pilnas nopietnības sejas izteiksmē. Tad jau bērnos klausīties bija patīkamāk, jo kā man sak likties, tajā izskan daudz vairāk saprāta paliekas un divreiz lielāks vecums tik tiešam neko nenozīmē. Tas pierdījās arī tad, kad nācas padzirdēt nu jau padzīvojušu pensionāru patiesības meklējumos.
Rezultātā paliek iespaids, ka cilvēks ar gadiem zaudē drosmi, pārliecību, sāk lēnām novirzīties no sliedēm,kas liek izvēlēties saprotamāko, vienkāršako, pieņemamāko, kā rezultātā noved pie pilnīga absurda un visa dzīve sķiet kā viena liela sazvērestība.Bet cilvēks tic tam, ko domā un ar mietu nepierādīsi pretējo.
Nez, kurā stadijā es pašlaik esmu?