: ar apkakātu dvēselīti jaunajā gadā
Prāts gan ir dīvains veidojums un ja būtu jāmin jaunā gada apņemšanās, kas parasti man nav raksturīgi, tad varbūt tā varētu būt saistīta ar prātiņa apārstēšanu vai pat pārveidošanu. Tā jau laikam ir, ka viss sākas galvā un apņemšanas vietā vairāk būtu vēlēšanās, ka manos bēniņos reiz valdīs kārtība.
Dzīvo, ņemies, kaut ko peries, sāc atkal domāt un planot un tad kā ar lielu blīkšķi paurītī kaut kas sagriežas un ķermenī jūtams augšējo stāvu dotie signāli. Šo sajūtu laikam ierasts aprakstīt ar vārdiem "iekšas vārās"
Bet laikam jau cilvēks ir tikai cilvēks un nav iespējams tā uz laiku laikiem nolikt lietas zemapziņas pagrabos, lai netraucē. Visnegaidītākajā brīdī uzpeld vecie kreņķi, kuri tā nemaz ikdienu neietekmē. Kreņķis. Tas tomēr nav īstais vārds, jo tas vairāk asociējas ar omes kreņķi par pienu, lai tikai nepiedegtu, par zemeņu dobi, kas jānolasa vai ko līdzīgu. Pārdzīvojums? Jau siltak, bet ne gluži. Kokteilis.
Nē, mana vaina nav nespējā piedot. To nedarītu pat, ja spētu. Tā tizli, ka jaunais gads būs iespējams jāsāk ar šo sajūtu. Nožēlot būtu vieglāk, bet tā īsti nav ko. Laikam būs vairāk jāgrēko, lai gada beigās būtu vairāk jānožēlo nekā jācenšas piedot, jo sit vai mani nost, to nevaru un dažkārt apkakātā dvēselīte veljoprojām smako, lai arī it kā notīrīta.
Uzticības garants sen jau kā zudis un besis trīskāršojies, jo skaidrs ir tas, kamēr pukstamais aparāts neradīs mieru, arī ikdienā nekāda jēgā nekas neies. Pārak saistīts tas viss un grūti nodalīt pat galdu no sajūtām.
Lūk šādos brīžos pārņem visaptverošas dusmas par pastāvošo kārtību, par centieniem spiesta kārtā slēpt nenoslēpjamo, par cilvēka vajadzību būt harmonijā, par sakarībām, par saistībām un loģiski sakārtotajiem ķedes posmiem, kur nepārraujami sasaistīt visi emocionālie, garīgie, fiziskie un praktiskie posmi.
Laimīgu jauno gadu man pašai.
Prāts gan ir dīvains veidojums un ja būtu jāmin jaunā gada apņemšanās, kas parasti man nav raksturīgi, tad varbūt tā varētu būt saistīta ar prātiņa apārstēšanu vai pat pārveidošanu. Tā jau laikam ir, ka viss sākas galvā un apņemšanas vietā vairāk būtu vēlēšanās, ka manos bēniņos reiz valdīs kārtība.
Dzīvo, ņemies, kaut ko peries, sāc atkal domāt un planot un tad kā ar lielu blīkšķi paurītī kaut kas sagriežas un ķermenī jūtams augšējo stāvu dotie signāli. Šo sajūtu laikam ierasts aprakstīt ar vārdiem "iekšas vārās"
Bet laikam jau cilvēks ir tikai cilvēks un nav iespējams tā uz laiku laikiem nolikt lietas zemapziņas pagrabos, lai netraucē. Visnegaidītākajā brīdī uzpeld vecie kreņķi, kuri tā nemaz ikdienu neietekmē. Kreņķis. Tas tomēr nav īstais vārds, jo tas vairāk asociējas ar omes kreņķi par pienu, lai tikai nepiedegtu, par zemeņu dobi, kas jānolasa vai ko līdzīgu. Pārdzīvojums? Jau siltak, bet ne gluži. Kokteilis.
Nē, mana vaina nav nespējā piedot. To nedarītu pat, ja spētu. Tā tizli, ka jaunais gads būs iespējams jāsāk ar šo sajūtu. Nožēlot būtu vieglāk, bet tā īsti nav ko. Laikam būs vairāk jāgrēko, lai gada beigās būtu vairāk jānožēlo nekā jācenšas piedot, jo sit vai mani nost, to nevaru un dažkārt apkakātā dvēselīte veljoprojām smako, lai arī it kā notīrīta.
Uzticības garants sen jau kā zudis un besis trīskāršojies, jo skaidrs ir tas, kamēr pukstamais aparāts neradīs mieru, arī ikdienā nekāda jēgā nekas neies. Pārak saistīts tas viss un grūti nodalīt pat galdu no sajūtām.
Lūk šādos brīžos pārņem visaptverošas dusmas par pastāvošo kārtību, par centieniem spiesta kārtā slēpt nenoslēpjamo, par cilvēka vajadzību būt harmonijā, par sakarībām, par saistībām un loģiski sakārtotajiem ķedes posmiem, kur nepārraujami sasaistīt visi emocionālie, garīgie, fiziskie un praktiskie posmi.
Laimīgu jauno gadu man pašai.