:
Šobrīd mācas virsū bezcerīgās eksistences sajūta, kuru censos aizgaiņāt, lai nemaisa prātu. Lēnām smadzenes pārklaj spilveni, ķermenis paliek kā bezsvara stāvoklī, acis aizmiglojas. Neko negribas, nekas neinteresē, nekas nav vajadzīgs un viss pie dirsas. Šādos brīžos ka vienīgo risinājumu redzi mesties zem vilciena un tas nav labi. Nepavisam nav labi, jo pārak bieži sāku apsvērt domu, kad tevis vienkārsi nav. Viss pazūd kā ar roku noslaucīts. Nav sevis spidzināšana nemitīgā saņemšanās un savākšanās mēginājumos, nav pašpārmetumu, nav darbības ar piespiešanos, nav nekā. tfuu.... nevar par to domāt...izklausās jau pārak vilinoši.