: pie dirsas
Kaitina tas, ka nekas nekaitina. Nu kā gan es, piekasīgais, kašķīgais un mūžīgi neapmierinātais radījums spēj paciest tik daudz un it kā apnicīgas lietas? Es, kam vajag vismaz 40 kvadrātmetrus ap sevi brīvas telpas. A man kaut kā pajāt... Gaidu vienīgi tikšanos ar bērnības drušku, ar kuru tik daudz ciests un mīlēts, darīts un neizdarīts līdz brīdim, kad viena sakasīšanās to pārtrauc uz diviem (!) gadiem. Sarakstē redzams tik viens-runat būs daudz ko un tas viss...tukša muldēšana. Galvenais, ka apkārt neklīst bez manas pārraudzības cilvēks, kurš mani tik labi pazīst. Es pat teiktu, ka vislabāk.
Šobrīd tas visvairāk pietrūkst, tuva cilvēka, kurš zin bez jautājumiem, kurš saprot bez pārpratumiem un vispār kuram vairāk, vai mazāk viss ir pie dirsas, turklāt savu unikalitāti varu saglabāt papildus apziņai, ka tas cilvēks mani tomēr redz, ne bārsta apgalvojumus, sākot ar- man, es mans, mani. Tobrīd gribas novilkt tikai garu "jaaaa.." un nelikties ne zinis. Lai jau paliek tikai tavs un tu. Es? nee nee.. ko tur daudz, lai jau paliek. CŪKA!
Bet es vienalga turpinu rāmi sedēt, dzert savu otro vīna glāzi (puspudeles apmērā) un izjust dziļo emocionalo notrulinājumu, kurš nespēj izjust pat tik elementāru izjūtu gammu kā aizvainojums un dusmas...
Kur aplisk trauku plēšana? ak dies, kā tas izlādē, kad no rokas vēziena kaut kas sašķīst sīkos gabalos. Tāda klusa eiforija un labsajūts. Es pat teiktu svētlaime, ja vien tas nav bijis balto mālu kaķitis, jo nevajadzīgu lietu trūkums pa rokai, ko izlidināt pret grīdu, dara tramīgu, jo visas pārējās lietas varētu agrāk vai velak noderēt.
Turpinu sēdēt un uzvilkties par to, kas nekas neuzvelk.
Kaitina tas, ka nekas nekaitina. Nu kā gan es, piekasīgais, kašķīgais un mūžīgi neapmierinātais radījums spēj paciest tik daudz un it kā apnicīgas lietas? Es, kam vajag vismaz 40 kvadrātmetrus ap sevi brīvas telpas. A man kaut kā pajāt... Gaidu vienīgi tikšanos ar bērnības drušku, ar kuru tik daudz ciests un mīlēts, darīts un neizdarīts līdz brīdim, kad viena sakasīšanās to pārtrauc uz diviem (!) gadiem. Sarakstē redzams tik viens-runat būs daudz ko un tas viss...tukša muldēšana. Galvenais, ka apkārt neklīst bez manas pārraudzības cilvēks, kurš mani tik labi pazīst. Es pat teiktu, ka vislabāk.
Šobrīd tas visvairāk pietrūkst, tuva cilvēka, kurš zin bez jautājumiem, kurš saprot bez pārpratumiem un vispār kuram vairāk, vai mazāk viss ir pie dirsas, turklāt savu unikalitāti varu saglabāt papildus apziņai, ka tas cilvēks mani tomēr redz, ne bārsta apgalvojumus, sākot ar- man, es mans, mani. Tobrīd gribas novilkt tikai garu "jaaaa.." un nelikties ne zinis. Lai jau paliek tikai tavs un tu. Es? nee nee.. ko tur daudz, lai jau paliek. CŪKA!
Bet es vienalga turpinu rāmi sedēt, dzert savu otro vīna glāzi (puspudeles apmērā) un izjust dziļo emocionalo notrulinājumu, kurš nespēj izjust pat tik elementāru izjūtu gammu kā aizvainojums un dusmas...
Kur aplisk trauku plēšana? ak dies, kā tas izlādē, kad no rokas vēziena kaut kas sašķīst sīkos gabalos. Tāda klusa eiforija un labsajūts. Es pat teiktu svētlaime, ja vien tas nav bijis balto mālu kaķitis, jo nevajadzīgu lietu trūkums pa rokai, ko izlidināt pret grīdu, dara tramīgu, jo visas pārējās lietas varētu agrāk vai velak noderēt.
Turpinu sēdēt un uzvilkties par to, kas nekas neuzvelk.