: .
tik ļoti gribas parakstīt, ka pirksti niez. Domāju, ka klačošanās pa teleonu līdzēs, bet laikam tas nesniedza vēlamo efektu. Dienagsramatu vēljoprojam atrast nevaru. Ja atmiņa neviļ, mainīju tā faila nosaukumu un protams tagad to neatceros. Pārbaudīt visus pēc kārtas? NU paldies. Tik ļoti slepenu info jau negribas piefiksēt, lai dvēseles plosīta tagad pārbaudītu visus iespējamos worda failus.
šodien uz sekundes simtdaļu mazliet uzrāva zvērīgas dusmas, kuras ātri noplaka un pārvērtas pilnīgā mierā un pat eiforijā. Tā teikt- ko nu uz muļķiem dusmosies un meklēsi skaidrošanos, labāk vienkārši paķert to komisko no visa un vienkārši pasmieties, rezultātā ne tikai nebojājot nervus, bet pat uzlabojot noskaņojumu.
Dažkārt jau gribas uzdot sev jautajumu, kā spēju sadzīvot ar tik lētticīgiem un naiviem cilvēciņiem, kurus ap pirkstu spētu aptīt jebkurš, kuram nav slinkums. Bet laikam pie visa pierod, ari pie tā, kad no malas janoraugās, kā burtiski kāds kādam uz galvas lien, turklāt ietiepīgi atsakās skaļi atzīt-labāk pa kaktiem pažēlojas, nospļaujas un dzīvo talāk. Bet nu-ne mana dzīve, ne mana problēma, galvenais, ka uz pašas nerviem kāds neievīsta savu ligzdiņu.
Ja vien kāds apjegtu, cik patiesībā man viss šķiet smieklīgi un bezjēdzīgi, domājams, ar mani neviens nerunātu-neies jau palikt par muļķi, tāpēc jēra actiņam turpinu darboties un pie sevis paķiķināt kā mazs bērns, kuram, jā, tiesi tā, nekā cita nav ko darīt, jo kārtejo reizi vajadzīgo ekrāna laukumu man izdaiļo uzraksts-atvainojamies, bet sobrīd sistēma radušās problēmas, līdzko atrisināsim, dosiem ziņu. Ha!
Jāiet vien būs uzpīpēt ar cerību, ka atnakot, ziņa būs dota un varēšu iegrimt tādā kā transā, domajot tikai par nedēļas normas izpildi. a līdz tam turu sevī velmi kādam ierosināt apmeklēt nervu dakterīti, ja negrib atzīt sava vājuma draņķīgo tēlošanu.Jo ir tikai divi varianti-sūdīgs teātris vai steidzama ārsta palīdzība. (kaut dažkārt liekas, ka otrais variants noderētu ari pirmajā gadījumā)
tik ļoti gribas parakstīt, ka pirksti niez. Domāju, ka klačošanās pa teleonu līdzēs, bet laikam tas nesniedza vēlamo efektu. Dienagsramatu vēljoprojam atrast nevaru. Ja atmiņa neviļ, mainīju tā faila nosaukumu un protams tagad to neatceros. Pārbaudīt visus pēc kārtas? NU paldies. Tik ļoti slepenu info jau negribas piefiksēt, lai dvēseles plosīta tagad pārbaudītu visus iespējamos worda failus.
šodien uz sekundes simtdaļu mazliet uzrāva zvērīgas dusmas, kuras ātri noplaka un pārvērtas pilnīgā mierā un pat eiforijā. Tā teikt- ko nu uz muļķiem dusmosies un meklēsi skaidrošanos, labāk vienkārši paķert to komisko no visa un vienkārši pasmieties, rezultātā ne tikai nebojājot nervus, bet pat uzlabojot noskaņojumu.
Dažkārt jau gribas uzdot sev jautajumu, kā spēju sadzīvot ar tik lētticīgiem un naiviem cilvēciņiem, kurus ap pirkstu spētu aptīt jebkurš, kuram nav slinkums. Bet laikam pie visa pierod, ari pie tā, kad no malas janoraugās, kā burtiski kāds kādam uz galvas lien, turklāt ietiepīgi atsakās skaļi atzīt-labāk pa kaktiem pažēlojas, nospļaujas un dzīvo talāk. Bet nu-ne mana dzīve, ne mana problēma, galvenais, ka uz pašas nerviem kāds neievīsta savu ligzdiņu.
Ja vien kāds apjegtu, cik patiesībā man viss šķiet smieklīgi un bezjēdzīgi, domājams, ar mani neviens nerunātu-neies jau palikt par muļķi, tāpēc jēra actiņam turpinu darboties un pie sevis paķiķināt kā mazs bērns, kuram, jā, tiesi tā, nekā cita nav ko darīt, jo kārtejo reizi vajadzīgo ekrāna laukumu man izdaiļo uzraksts-atvainojamies, bet sobrīd sistēma radušās problēmas, līdzko atrisināsim, dosiem ziņu. Ha!
Jāiet vien būs uzpīpēt ar cerību, ka atnakot, ziņa būs dota un varēšu iegrimt tādā kā transā, domajot tikai par nedēļas normas izpildi. a līdz tam turu sevī velmi kādam ierosināt apmeklēt nervu dakterīti, ja negrib atzīt sava vājuma draņķīgo tēlošanu.Jo ir tikai divi varianti-sūdīgs teātris vai steidzama ārsta palīdzība. (kaut dažkārt liekas, ka otrais variants noderētu ari pirmajā gadījumā)