:
baisi paliek šādos brīžos, kad atkal un atkal nākas sastapties ar tā saucamajiem notikumiem, kas izskan kā atbilde uz laiku atpakaļ uzdotajiem jautājumiem. Baisi paliek izjust to sajūtu, kad liekas, kad kāds ar kāju burtiski stumj kādā jau iepriekš izdomātā virzienā, bet līdzko gribas doties pašam, tad saņemt spērienu. Paliek bail pat uzdot jautājumus, jo atbildes parasti saņemu visai dīvainā veidā-caur notikumiem un pavērsieniem, kas liek izdarīt tikpat baisus secinājumus, kā pamatu kārtējo reizi ņemot domu-izstiepies vai saraujies, bet vienalga kādam par to būs viedoklis.
ieurbjos raibu raibajā ekrānā, lai darot savu tagadējo darbu, liktu noplakt tiem domu galaproduktiem, bet īpaši tas nepalīdz. Un vienmēr atradīsies kāds, kuram tas viss šķitīs ne vairāk vērts par to neizēsto kaķa bļodiņu stūrī vai izsmēķēto cigareti pelnu traukā, jo pie pieres nav redzama A4 formāta pieredze, uz kuru alstoties var izsecināt, cik vērts vai nevērts ir tas nelaimīgais domu galaprodukts un visbeidzot, vai tajā maz ir verts ieklausīties.
Labi tomēr, ka atrodas kāds, kas dzird un pamāca, ieklausās un papildina, nebāžot lepni acīs savu lielo argumentu gandrīz kā CV izskatā, ap kuru riņķo visa cilvēce. Citi laiki, citi notikumi un tikpat atsķirīgas atziņas citā plaknē, bez kuras tomēr nu nekā. Visam ir jābūt līdzsvarā, visam nepieciešams savs pamats, bet kur ir manējais? Sūdi sākas tajā, ka man ir tik pārpildīts abstraktais un emocionālais CV, ka vemt gribas un visiem spēkiem cenšos iespraukties arī tajā otrajā lauciņā. Bet tad pēkšņi kāds nāk ar lielo marķieri un velk sarkanu svītru pāri jau esošajam, kad gribas atkal ;kerties klāt pie pirmā pilnveidošanas, lai beidzos iestājas miers vismaz vienā lauciņā, pirms ķerties klāt nākošajam, jo smejies vai raudi, bet sen jau pierādījies, ka bez manējā, cilvēks turpmākajā attīstībā ir pielīdiznāms vienkārši baltai apdrukātai lapai, kuru var papildināt un visbeidzot salocīt, lai aizsūtītu nah prom no acīm.
Tagadējā doma-a kur vispār ir problēma? hmm, vispār jau labs jautājums, uz kuru gan gribētos rast atbildi pašai nevis lielām acīm saņemt to kaut no paša visuma, lai šokā vienkarši apsēstos. Laikam man ir problēma mans emocionālais dosjē, kurš tiek nepārtraukti pielabots,vai gaida vērtējumu. Bez tā-pietrūkst drosmes un vispār spēka, lai sāktu kaut ko jaunu. Peros te tā viena pa savām domu samazgām un katra 101 argumentētā atziņa tiek piebradāta ar pirmo skaidrojumu, jo vārds netiek domts nevienam, kam uz pieres nav tā nožēlojamā redzamā A4 lapa.
Tātad viss apstājas pie pases datiem papīriem..
ieurbjos raibu raibajā ekrānā, lai darot savu tagadējo darbu, liktu noplakt tiem domu galaproduktiem, bet īpaši tas nepalīdz. Un vienmēr atradīsies kāds, kuram tas viss šķitīs ne vairāk vērts par to neizēsto kaķa bļodiņu stūrī vai izsmēķēto cigareti pelnu traukā, jo pie pieres nav redzama A4 formāta pieredze, uz kuru alstoties var izsecināt, cik vērts vai nevērts ir tas nelaimīgais domu galaprodukts un visbeidzot, vai tajā maz ir verts ieklausīties.
Labi tomēr, ka atrodas kāds, kas dzird un pamāca, ieklausās un papildina, nebāžot lepni acīs savu lielo argumentu gandrīz kā CV izskatā, ap kuru riņķo visa cilvēce. Citi laiki, citi notikumi un tikpat atsķirīgas atziņas citā plaknē, bez kuras tomēr nu nekā. Visam ir jābūt līdzsvarā, visam nepieciešams savs pamats, bet kur ir manējais? Sūdi sākas tajā, ka man ir tik pārpildīts abstraktais un emocionālais CV, ka vemt gribas un visiem spēkiem cenšos iespraukties arī tajā otrajā lauciņā. Bet tad pēkšņi kāds nāk ar lielo marķieri un velk sarkanu svītru pāri jau esošajam, kad gribas atkal ;kerties klāt pie pirmā pilnveidošanas, lai beidzos iestājas miers vismaz vienā lauciņā, pirms ķerties klāt nākošajam, jo smejies vai raudi, bet sen jau pierādījies, ka bez manējā, cilvēks turpmākajā attīstībā ir pielīdiznāms vienkārši baltai apdrukātai lapai, kuru var papildināt un visbeidzot salocīt, lai aizsūtītu nah prom no acīm.
Tagadējā doma-a kur vispār ir problēma? hmm, vispār jau labs jautājums, uz kuru gan gribētos rast atbildi pašai nevis lielām acīm saņemt to kaut no paša visuma, lai šokā vienkarši apsēstos. Laikam man ir problēma mans emocionālais dosjē, kurš tiek nepārtraukti pielabots,vai gaida vērtējumu. Bez tā-pietrūkst drosmes un vispār spēka, lai sāktu kaut ko jaunu. Peros te tā viena pa savām domu samazgām un katra 101 argumentētā atziņa tiek piebradāta ar pirmo skaidrojumu, jo vārds netiek domts nevienam, kam uz pieres nav tā nožēlojamā redzamā A4 lapa.
Tātad viss apstājas pie pases datiem papīriem..