:
sajūta tāda, it kā ar smagu mietu pa galvu dabūjusi. Tā mazliet tizli, ka cilvēks cenšas būt dabisks un atklāts, bet tieši tas tiek uzskatīts par spēli. Skumji. Neiespējami jau arī iedzīt to taisnību kā naglu sienā. Katra paša ziņā ir izvērtēt, kas ir kas, tomēr viegli ir teikt to brīžos, kad tas pašu tieši neskar. Tagad mani smadzenu neironi trinas viens gar otru, lai izkristalizētu jebkādu skaidrību pašas rīcībā un nostājā. It kā negribas atmest ar roku tikai ilgi krātu pārpratumu un nesaprašānās dēļ, bet tai pat laikā rodas jautājums, vai tie kādreiz tiks atrisināti? Vai pienāks brīdis, kad netiks vilkti un krāti slēptie aizvainojumi un es varēsu teikt-tas bija tā verts, galvenais pacietību un ticību? Reiz kāds gudrs cilvēks man noradīja uz manu velmi visu sasniegt tulīt un tagad un ne reizi vien atkārtoja pacietības nozīmi, īpaši manā dzīvē, ka tikai laiks palīdz rast skaidrību un tikai laiks skaidrībā dod iespēju pieņemt lēmumus. Tāpat galvā atkārtojas neskaitāmie padomi par ērkšķu nozīmi un zvaigžņu skaistumu. Jo asāki ērkšķi, jo spožākas zvaigznes. Visādā ziņā process notiek, jautajums tikai, cik šitais rožu dārziņš ir garšs, jo agrak vai velāk pat rozes varētu sākt nepatikt.
Vienīgi,kas ir skaidrs-mazāk klausīties ieteikumos, padomos un vispār jaunumos no malas, ignorējot pašas lielāko dotību-intuīciju, kura patiesībā nekad nepieviļ, tikai tiek nobāzta dziļā pagrabā aiz vairākām šaubu atslēgām, kuras glīti pasniedz apkārtējie. Ticība ir skaista lieta, īpasi, ja neesi vienīgais, kurs to dara. Ir viegli paredzet draņķīgu rezultātu, jo pie tā vienmēr var nonākt pa īsāko taciņu. Grūtāk tomēr laikam ir noturēt savu pārliecību un iet taisni, nenogriežoties īsajā ceļa posmā uz nekurieni.
Bet var mani kau sist nost, bet mans optimisms un iekšējā taureņdeja nerimstās un neskatoties uz skumjo fasādi, manā pasaulē dzied putni. Šodien man īpaši skan galvā frāze, ko dzirdēju pēdejā kultūrpolitikas lekcijā-ne viss ir zelts, kas taluma spīd, ne vienmēr apmākušās debesis sola negaisu.
Es turpinu būt pozitīva.
Vienīgi,kas ir skaidrs-mazāk klausīties ieteikumos, padomos un vispār jaunumos no malas, ignorējot pašas lielāko dotību-intuīciju, kura patiesībā nekad nepieviļ, tikai tiek nobāzta dziļā pagrabā aiz vairākām šaubu atslēgām, kuras glīti pasniedz apkārtējie. Ticība ir skaista lieta, īpasi, ja neesi vienīgais, kurs to dara. Ir viegli paredzet draņķīgu rezultātu, jo pie tā vienmēr var nonākt pa īsāko taciņu. Grūtāk tomēr laikam ir noturēt savu pārliecību un iet taisni, nenogriežoties īsajā ceļa posmā uz nekurieni.
Bet var mani kau sist nost, bet mans optimisms un iekšējā taureņdeja nerimstās un neskatoties uz skumjo fasādi, manā pasaulē dzied putni. Šodien man īpaši skan galvā frāze, ko dzirdēju pēdejā kultūrpolitikas lekcijā-ne viss ir zelts, kas taluma spīd, ne vienmēr apmākušās debesis sola negaisu.
Es turpinu būt pozitīva.
:
mani nogurdina manas bremzes un ierūsējušais sastāvs! Domās kalnus gāžu,kamēr ķermenis guļ atrofējies