:
Esmu bez vārdiem, kad manai māsai zvana jau kādu laiciņu neredzeta paziņa ar tekstu-varbūt nav mana darīšana, bet, ja negribi savu jaunāko māsu nelaimīgu, lūdzu, numurs un dariet kaut ko, jo palīdzēt nevaru, bet šoks par cilveku nekaunību un viltību, neļauj sēdēt malā un uz to rāmi noraudzīties. Vārdu sakot, ja tā tiešam ir taisnība, tad kādu vajadzētu atspārdīt zili zaļu, līdz brīdim, kamēr smadzenēs kāds neirons uztver domu-nejaucies. Bet secinājums ir viens-lai par kādu cūku sevi neuzskatītu, pasaule ir pārak maza, lai drīz par tādu pašu neuzskatītu arī visi pārejie un pat tuvi draugi to cūcību necietīs un klusiņām nodos. Šoreiz gan man tas bija izdevīgi, lai arī mazliet nepatīkami.
:
Es gribu dzívot mierā, zinot, ka mājās viss ir kārtībā, ka nav neviena samazga, kas maisītos pa kājām, bet nē...ceri vien. Un tad jabrīnās, kāpēc sāp galva un spēku trūkums pievērties kam citam, ja visu laiku nemitīgi un jāuzrauga savu pamatu drošība. Gribas drošības sajūtu un neuztvert citu veltītās negācijas, citādi nespēju sevi simtprocentīgi veltīt kam citam.Tas viss atņem pārak daudz enerģijas... :(
:
Ko es varu teikt šajā sakarā? AIZLEJ ACIS ŠMURGULI UN TURPINI BŪT TIKPAT AKLS, CIK PARASTI. Bet ko nu es, man sveša ir tā problēmu risināšana klusējot pie pilnas glāzes. Interesanti, vai tā dara visi, kam darbā un mājās problēmas?
nu tā..jūtos virtuali izkliegusies :D ai... man principā pajāt, bet vajadzēja 5 mēnešus, kamēr centos ignorēt adatas duršanu pakaļā. Kas būs tagad? Nāks virsū ar motorzāģi?
nu tā..jūtos virtuali izkliegusies :D ai... man principā pajāt, bet vajadzēja 5 mēnešus, kamēr centos ignorēt adatas duršanu pakaļā. Kas būs tagad? Nāks virsū ar motorzāģi?