: ..
apcerīgs noskaņojums,kad viss negatīvais virmo ap mani, bet neaizķer. Palasu,lasu un ik brīdi pieķeru sevi pie domas, ka brīdī, kad acis vēro burtus, smadzenes klīst kaut kur pavisam citur. Kad ieslēdzu dzirdi, tad vairāk par materiālo nav iespējams dzirdēt. Ok, nepaēdušam cilvēkam saulrieta valdzinājums šķitīs vienaldzīgs.Un tomēr, pārejot un dvēseliskāku lietaratūru, pat muļķim kļūst skaidrs, ka cilvēks nav darba zirgs ar klapēm uz acīm. Mēŗķi, ambīcijas, plāni un smaids par ar tiem saistītiem sapņiem. Tāda mazliet tukša raušanās uz augšu. Kārtējo reizi lasot par panākumu pilniem cilvēkiem, atkal un atkal atkārtotā frāze par pakāpēm, pa kādam uzkāpts laimes un tai pat laikā panākumu kalnā. Cilvēks-darbs-panākumi. Piepildījuma sajūta arī? Reti kuram, varbūt vienam procentam. Apstāties, paskatīties uz sevi un sev apkārt, atvērt acis un pa īstam, īpaši tās uz iekšu vērstās.Saprast sākumā kas ir tas cilvēks, kas tik ļoti cenšas, saprast, ko viņš patiesībā tik ļoti vēlas un kas traucē vienkārši dzīvot, jo "dzīvot nozimē būt laimīgam" un tikai ar apmierinājuma sajūtu pašam pret sevi un savu māju, neizpaliks arī panākumi. Tā gudri un skaisti, bet kāds laikam mani mēģina piespiest to saprast un pieņemt aizvien vairāk, jo jāsāk domāt, kas ir tas, kas liek skatīties tikai uz priekšu un izvairīties no iekšējās redzes redzējuma. Bailes redzēt neesošo? Vilšanos untukšumu?Kāpēc ir tik viegli teikt-sāc ar sevi, tad ar sev tuvajiem un tad tikai ar pārējo plašo pasauli.Vieglāk laikam ir no otra gala, bet vai tadejādi neizpaliek tik daudz iespējami pozitīvo rezultātu? Nogurums un bezspēcība, kam mēginu rast izskaidrojumu tieši sevī pašā, nevainojot ne āderes zem mājas pamatiem, ne nepareizo zvaigžnu stāvokli."esmu pietiekami daudz nodzīvojusi, lai saprastu, ka vēl 35 gadus nevar nodzīvot, turpinot tikai vērot pasauli, nepazīstot pašu vērotāju" teica kāda paziņa un mazliet iedvesmojoši šķiet raudzīties uz cilvēku, kurš to ir ne tikai sapratis, bet arī sak pierādīt, ka panākumi sākas tikai no paša un tikai sakārtotās mājās skats ārā pa logu šķiet daudz patīkamāks. Hmm.. "ja sēdi siltā mājā, ērtā dīvānā ar sikpat siltu tēju un istabā katra lietiņa ir sirdij tīkama, tad arī pelēkā diena aiz loga ir tikai iedvesmojoša un romantiska"
apcerīgs noskaņojums,kad viss negatīvais virmo ap mani, bet neaizķer. Palasu,lasu un ik brīdi pieķeru sevi pie domas, ka brīdī, kad acis vēro burtus, smadzenes klīst kaut kur pavisam citur. Kad ieslēdzu dzirdi, tad vairāk par materiālo nav iespējams dzirdēt. Ok, nepaēdušam cilvēkam saulrieta valdzinājums šķitīs vienaldzīgs.Un tomēr, pārejot un dvēseliskāku lietaratūru, pat muļķim kļūst skaidrs, ka cilvēks nav darba zirgs ar klapēm uz acīm. Mēŗķi, ambīcijas, plāni un smaids par ar tiem saistītiem sapņiem. Tāda mazliet tukša raušanās uz augšu. Kārtējo reizi lasot par panākumu pilniem cilvēkiem, atkal un atkal atkārtotā frāze par pakāpēm, pa kādam uzkāpts laimes un tai pat laikā panākumu kalnā. Cilvēks-darbs-panākumi. Piepildījuma sajūta arī? Reti kuram, varbūt vienam procentam. Apstāties, paskatīties uz sevi un sev apkārt, atvērt acis un pa īstam, īpaši tās uz iekšu vērstās.Saprast sākumā kas ir tas cilvēks, kas tik ļoti cenšas, saprast, ko viņš patiesībā tik ļoti vēlas un kas traucē vienkārši dzīvot, jo "dzīvot nozimē būt laimīgam" un tikai ar apmierinājuma sajūtu pašam pret sevi un savu māju, neizpaliks arī panākumi. Tā gudri un skaisti, bet kāds laikam mani mēģina piespiest to saprast un pieņemt aizvien vairāk, jo jāsāk domāt, kas ir tas, kas liek skatīties tikai uz priekšu un izvairīties no iekšējās redzes redzējuma. Bailes redzēt neesošo? Vilšanos untukšumu?Kāpēc ir tik viegli teikt-sāc ar sevi, tad ar sev tuvajiem un tad tikai ar pārējo plašo pasauli.Vieglāk laikam ir no otra gala, bet vai tadejādi neizpaliek tik daudz iespējami pozitīvo rezultātu? Nogurums un bezspēcība, kam mēginu rast izskaidrojumu tieši sevī pašā, nevainojot ne āderes zem mājas pamatiem, ne nepareizo zvaigžnu stāvokli."esmu pietiekami daudz nodzīvojusi, lai saprastu, ka vēl 35 gadus nevar nodzīvot, turpinot tikai vērot pasauli, nepazīstot pašu vērotāju" teica kāda paziņa un mazliet iedvesmojoši šķiet raudzīties uz cilvēku, kurš to ir ne tikai sapratis, bet arī sak pierādīt, ka panākumi sākas tikai no paša un tikai sakārtotās mājās skats ārā pa logu šķiet daudz patīkamāks. Hmm.. "ja sēdi siltā mājā, ērtā dīvānā ar sikpat siltu tēju un istabā katra lietiņa ir sirdij tīkama, tad arī pelēkā diena aiz loga ir tikai iedvesmojoša un romantiska"