: nakts blenšana ekrānā
Nekā jauna, bezmiegs nemaz nepārsteidz. Pat nelīdz pusizdzerā vīna pudele. Nemaz nav ko teikt, bet gribas parakstīt. Kas man uz sirds? Tauki. Vismaz nekā tāda, ko šobrīd savās smadzenēs gribētu filtrēt cauri. Fonā protams mūzika, kas iet pa riņķi jau n-to reizi un nemaz neapnīk. Par ko gan es te tā sēžot ar vīna pudeli štukoju? Kād,as jaunas atziņas? Vispār daudz, bet esmu par slinku, lai tās 101 domu lauskas lasītu kopā un veidotu ko līdzīgu veselai, saprotamai domai. No malas kāds teiktu- skuķim šonakt chill out. It kā pilnīgs po uz visu, bet tai pat laikā nevaru izvilkt no prāta to īsto domu, kuru tagad ta garšīgi sagremot saldam, miegam un tas dara nemierīgu. Mazliet kaitina sava un citu vienaldzīgā attieksme, tai pat laikā pārlieku lielā nervozitāte par sīkumiem. Un ak jā, to problēmu risināšana, kas neprasa piepūli. Pārējam-klapes uz acīm un tik uz priekšu, aiz sevis atstājot problēmu mezglus, kuri vienalga maisās pa kājām. Palasījos datorā savu personīgo dienasgrāmatu un netieku gudra, kāds velns mani apsēdis. Kas tad nu atkal man nepatīk?! Sevi mīlu, tas nu pavisam droši. Kāds mans personības atlikums noklīdis dziļā apziņas pagrabā šobrīd kliedz kā nopērts zīdainis, bet s... tādi, ka velns viņu sazin, par ko tāda brēka. No vienas puses varētu tam uzlikt virsū ko līdzīgu smagai grāmatu čupai, lai klusums mājās, bet tā būtu visīstākā sevis galināšana. Intuīcija mēģina ko izkliegt cauri tam virspusējam pofigismam? Nē nu kas vēl nebūs...kādas ziepes tad atkal sagaidāmas? Nē..nekas slikts, bet nu tas zīdainis turpina brēkt pilnā rīklē un nemaz nerīstas, laikam vīns viņam ne visai iet pie sirds. Jaiet nu uzpīpēt, varbūt klepo viņš klusāk nekā brēc.
Nekā jauna, bezmiegs nemaz nepārsteidz. Pat nelīdz pusizdzerā vīna pudele. Nemaz nav ko teikt, bet gribas parakstīt. Kas man uz sirds? Tauki. Vismaz nekā tāda, ko šobrīd savās smadzenēs gribētu filtrēt cauri. Fonā protams mūzika, kas iet pa riņķi jau n-to reizi un nemaz neapnīk. Par ko gan es te tā sēžot ar vīna pudeli štukoju? Kād,as jaunas atziņas? Vispār daudz, bet esmu par slinku, lai tās 101 domu lauskas lasītu kopā un veidotu ko līdzīgu veselai, saprotamai domai. No malas kāds teiktu- skuķim šonakt chill out. It kā pilnīgs po uz visu, bet tai pat laikā nevaru izvilkt no prāta to īsto domu, kuru tagad ta garšīgi sagremot saldam, miegam un tas dara nemierīgu. Mazliet kaitina sava un citu vienaldzīgā attieksme, tai pat laikā pārlieku lielā nervozitāte par sīkumiem. Un ak jā, to problēmu risināšana, kas neprasa piepūli. Pārējam-klapes uz acīm un tik uz priekšu, aiz sevis atstājot problēmu mezglus, kuri vienalga maisās pa kājām. Palasījos datorā savu personīgo dienasgrāmatu un netieku gudra, kāds velns mani apsēdis. Kas tad nu atkal man nepatīk?! Sevi mīlu, tas nu pavisam droši. Kāds mans personības atlikums noklīdis dziļā apziņas pagrabā šobrīd kliedz kā nopērts zīdainis, bet s... tādi, ka velns viņu sazin, par ko tāda brēka. No vienas puses varētu tam uzlikt virsū ko līdzīgu smagai grāmatu čupai, lai klusums mājās, bet tā būtu visīstākā sevis galināšana. Intuīcija mēģina ko izkliegt cauri tam virspusējam pofigismam? Nē nu kas vēl nebūs...kādas ziepes tad atkal sagaidāmas? Nē..nekas slikts, bet nu tas zīdainis turpina brēkt pilnā rīklē un nemaz nerīstas, laikam vīns viņam ne visai iet pie sirds. Jaiet nu uzpīpēt, varbūt klepo viņš klusāk nekā brēc.
: Vienmēr Jā
Drausmīgi jau negribējās blenzt pārgriestās sejas, klausīties zālē ķiķināšanu un vispār klausīties trulus jokus, bet tā kā līdz filmai, kuru uzskatīju par šī vakara cienīgu, bija jāgaida 3 stundas, tad ļāvos sevi pierunāt un paskatīties par apkārtējo apspriesto filmu Vienmēr Jā. Dīvaini, jo es pat paspējos un laikam tas arī bija vajadzīgs-atstāt smadzenes ārpusē, apsēsties un vienkārši lupīt ekrānā. Tā Jā padarīšana man atgādināja, ka jāturpina vien ierastā garā, tikai vēl vērienīgāk. Ja reiz daba nav man devusi veselīgu veselo saprātu, tad nu defekts jāpārvērš efektā un jāturpina garšot to dzīvi. Gabals jau nenokritīs, jo par laimi kā SOS poga manā ķirbī tomēr pastāv, kas kritiskā brīdī liek sedēt rāmai un neiebraukt auzās. Bet man tomēr bija taisnība-nekādu morāli tur nesaskatīšu, vismaz neko tādu, ko mans rižais prāts nebūtu jau saslaucījis čupiņā. Vārdu sakot, jauki pavadīta diena un miermīlīgs noslēgums. Šis tas pat ir padarīts.
Drausmīgi jau negribējās blenzt pārgriestās sejas, klausīties zālē ķiķināšanu un vispār klausīties trulus jokus, bet tā kā līdz filmai, kuru uzskatīju par šī vakara cienīgu, bija jāgaida 3 stundas, tad ļāvos sevi pierunāt un paskatīties par apkārtējo apspriesto filmu Vienmēr Jā. Dīvaini, jo es pat paspējos un laikam tas arī bija vajadzīgs-atstāt smadzenes ārpusē, apsēsties un vienkārši lupīt ekrānā. Tā Jā padarīšana man atgādināja, ka jāturpina vien ierastā garā, tikai vēl vērienīgāk. Ja reiz daba nav man devusi veselīgu veselo saprātu, tad nu defekts jāpārvērš efektā un jāturpina garšot to dzīvi. Gabals jau nenokritīs, jo par laimi kā SOS poga manā ķirbī tomēr pastāv, kas kritiskā brīdī liek sedēt rāmai un neiebraukt auzās. Bet man tomēr bija taisnība-nekādu morāli tur nesaskatīšu, vismaz neko tādu, ko mans rižais prāts nebūtu jau saslaucījis čupiņā. Vārdu sakot, jauki pavadīta diena un miermīlīgs noslēgums. Šis tas pat ir padarīts.