16:25:
Vakar tomēr pats Dievs man deva iespēju runāt. Izrunāties un uzklausīt. Par laimi dzirdetais tikai motivēja un deva drosmi. Drosmi dzīvot, iet tikai uz priekšu, pārvarēt visas nebūšanas un mesties iekšā ar visu savu būtību, jo nožēlot varu tikai izdarīto ne neizdarīto, bet to jau radīs tikai laiks. Tik ļoti bija vajadzīgi vārdi, kas lika tikai būt drosmīgai un gudrai, ignorēt negatīvo un ticēt labajam, galvenais nepagriesties un nebēgt, pieņemt izaicinājumu. Ko neredz acis, to redz sirds un dažkārt ko tā saskata, liekas mazliet biedējoši, jo tas ir kas jauns, nepieredzēts un savā ziņā nezināms. Tāpēc arī ir tik ļoti bail. Cilvēks izvairās no visa, kas šķiet svešs, nepazīstams un līdz ar to biedejošs. "Pacietību, tikai pacietību un tas viss atmaksāsies, galvenais nepadodies provokācijām un vieglākajam/maldīgajam" skan galvā vēl šodien un tāpēc es redzu tikai gaismu. Šitais skuķis tic un tas ir galvenais. Paldies.
