12:28:
Esmu bez vārdiem, kad manai māsai zvana jau kādu laiciņu neredzeta paziņa ar tekstu-varbūt nav mana darīšana, bet, ja negribi savu jaunāko māsu nelaimīgu, lūdzu, numurs un dariet kaut ko, jo palīdzēt nevaru, bet šoks par cilveku nekaunību un viltību, neļauj sēdēt malā un uz to rāmi noraudzīties. Vārdu sakot, ja tā tiešam ir taisnība, tad kādu vajadzētu atspārdīt zili zaļu, līdz brīdim, kamēr smadzenēs kāds neirons uztver domu-nejaucies. Bet secinājums ir viens-lai par kādu cūku sevi neuzskatītu, pasaule ir pārak maza, lai drīz par tādu pašu neuzskatītu arī visi pārejie un pat tuvi draugi to cūcību necietīs un klusiņām nodos. Šoreiz gan man tas bija izdevīgi, lai arī mazliet nepatīkami.
