Kaut kā mazliet tizla sajūta, kad mēģinu no sausa citrona izspiest vēl kādas paliekas. Nav un viss, bet balss aiz muguras nemitīgi atkārto, ka vajag, vajag, vajag un lien no ādas kaut ārā, bet moki to nabaga citrona mizu līdz vājprātam. Par laimi domāšana, fantāzija un jaunrade kā tāda nav kā vienreiz lietojams citrons spiešanai un to spēju lielums mēdz mainīties ik pa stundām. Tāpēc ar cerību raugos nākotnē, ka tomēr iedegsies gaisma tuneļa galā un man atliks tikai virzīties tās tuvumā. Par laimi, pa galvu vēl neviens nesit, bet pašai pret sevi uznāk riebums,kad it kā elementāras lietas nav pa spēkam pat man, kādreizējam ideju ģenerātoram, kuram tikai nepieciešama maza tehniskā apkope turpmākai veiksmīgai darbībai. Pati sevi spārdu pa pakaļu, lai arī tas tāpat ir skaidrs, ka ar varu no sevis neko izspiest nespēšu. Laiks ir vienīgais, ko man vajag, lai restartētu savas ķermeņa šūniņas, smadzeņu neironus ieskaitot. Un ir tik grūti saņemties lietām, kuru gaida jebkāds vērtējums. Pašlaik jūtos kā suņa nagla pašas pēcpusē. Kašķīga, uzvilkta un līdz nelabumam ietiepīga.