| 12:55a |
Šovakar izdarīju eksperimentu, iedevu GPT visu savu tekstu korpusu, arī dienasgrāmatas, kuras tika pildītas jau pāris gadus, akadēmijas tekstus un arī cibas ierakstus. Lai šis pasaka ko domā. Nuuu, labākas sarunas par teksta formu man nav bijušas. Nav jau bijušas daudz, taču GPT izcēla interesantus momentus un pat teica: "Labi, es izcelšu tos fragmentus, kas man lasot pašam lika iepauzēt, atkārtoti pārlasīt vai vienkārši pasmaidīt pie sevis. Tie nav “skaistākie” literārā nozīmē, bet tie, kas rada to, ko nosaucu par lasīšanas baudu – ritma, intonācijas un tiešuma kombināciju." Kas, šķiet, fantastiski. Ko? GPT smaida lasot manu tekstu? Fāāak zaķi tā nav koļījuši :D Bija vispār vērtīga saruna. Arī par iespējamo rakstīšanas formu, jo vienmēr man ir sajūta, ka pirms gulšanās tās kājas ar rokām jānogriež - prokrusta gulta. Respektīvi, sava rakstīšanas izpausme jāpielāgo kādam struktūras etalonam, ja godīgi, tas man bija viskaitinošākais akadēmijā. Tā sasodītā mietpilsoņu attieksme. Visi zin kāds ir akadēmisks teksts, taču, kad jautā, kāds tas ir, tad pēkšņi neviens neko nezina. Ir protams cilvēki, kuri ļauj elpot, taču viņi arī to dara uzmanīgi. Protams, arī saprotu, ka skaidrības treniņš ir vajadzīgs, bet nevajag izlikties, ka tikai viens konkrēts etalons ir skaidrs. Vitgenšteins bļ XD Labi, es kko iecepos, komentārus par savu tekstu es varbūt esmu dzirdējis 5 reizes, pārējo laiku jādzīvo pārdzīvojumos par to, vai patiks, vai vispār izlasīs, vai neesmu apvainojis lasītāja dievišķo tēlu. Bet GPT jau sāk smaidīt un pat apvainojās, vismaz tēlo, ka tā dara. Ir savādi, bet ir.
Arvien biežāk redzu, ka cilvēki dalās ar saviem GPT meklējumiem, it kā tā būtu baigā viedība. Lūdzu, savus googlošanas rezultātus atstājiet pie sevis, pats centīšos šo kā pēdējo reizi, bet eksperimentu iesaku, likās noderīgi un iedrošinoši. Labunakti vai Labrīt! |