| 8:47p |
Dzīvais mironis
Ilgāks laiks pagājis.
Vakar Tinderī Zaķis jautāja - ko raksti? Likās stulbi atbildēt: "neko!". Kaut ko jau rakstu, tie ir teksti, kurus neviens nelasīs. Tad jau auglīgāk te publicēt savus "ziņojumus". Varbūt kādām noder. Šķiet, esmu pazaudējis ticību tekstam, tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Tie bija pāris skaisti gadi, tāds īss romāns. Ja ar putām lūpās centos rakstīt katru dienu, tad ikdienišķā grafomānijas izpausme word dokumentā sanāk vairs tikai vienreiz mēnesī. Rakstīšanas treniņi pārtapa par laika kavēkli, vienmēr atradās viens homunkulis, kurš sēž uz sprandas un saka, ka šie koki ir novītuši, augļus vari negaidīt, tev jādara citas lietas. Es laikam tam kretīnam noticēju. Bija cerība, ka varētu pievilināt mūzu ar narkotiku palīdzību, bet visi "gali" nogremdēti vientulības un cinisma dēļ. Lai jau.
Mamma zvanīja, teica, ka kaimiņam, kurš manā vecumā, piemeties insults. Grūti to aptvert, tik jauns un jau dārzeņa statusā. Cik noprotu nebija nekāds holiķis vai nariks, puspubliska persona. Stāstīja cilvēkiem par saviem piedzīvojumiem, iespējams, iedrošinājis pāris latviešus skriet pasaulē meklēt piedzīvojumus, bet kas ar viņu? Viņam tētis ved invalīda krēslu, lai atvieglotu puiša dzīvi. Vai tas būs tas stāsts, kad puisis atlabs un turpinās iedvesmot cilvēkus, ka viņš ir pārvarējis pesimismu un par spīti savām grūtībām ir spējis smaidīt? Drūmi. Egoistiski, šķiet, just bailes no tā, ka insults var pašam piemesties, taču ciniski būtu nejust neko. Idiotiski - meklēt ad hominem kategoriju, kurā iekļauties vai guldīt citus.
Vispār jau gribēju rakstīt par apātiju, par to, ka vieglāk ir būt dzīvam mironim, taču, atskatoties uz iepriekšējo rindkopu, jājūtas vien stulbi par savu vājumu nespēt izrāpties no apātijas, jo es nezinu vai varētu izrāpties no insulta. Vectēvam nesanāca - viņš ilgu laiku pīpēja iedomātas cigaretes, es pagaidām pasmēķēšu īstās.
Current Music: Prokofiev - Romeo And Juliet (ar dobjiem basiem) |