| 4:27p |
logi - krūtis - vārdu amnēzija - krūtis - logi
Logi pievelk un neliek mani mierā jau no agras bērnības. Atceros, kad vecmammas dzīvoklī brālis ķēra baložus, taču es ar vectēva binokļiem lūrēju pretējās mājas žalūzijās. Reti kad sanāca redzēt garām noslīdam kādu ēnu, tomēr likās, ka ieguldītais laiks atmaksāsies divkārši. Nekad neatmaksājās, tomēr likās, ka atmaksāsies. Jau tad nekas nebija svarīgāks par kādu kailu krūšu pāri. Tad krūtis bija mistiska parādība, taču šī parādība spēja paralizēt cilvēkus un pat lika tiem karot. Krūtis, garām ejot, biju redzējis kādā filmā vai pieaugušo žurnālā, kas kiosku augstajā plauktā kautrīgi rēgojās. Taču tagad? Tagad ir jauns Zelta Laikmets - krūtis Vācijā kļūst "legālas", bērniem un jauniešiem, uzaugot, vairs nebūs jāpieredz krūšu deficīts. Nebūs vairs tas nejēdzīgais process, kas sievietes ķermeni padara par kaut ko tik mistisku, ka bieži vien tā kļūst par cilvēka definējošo ķermeņa daļu. Ne vienu reizi vien esmu dzirdējis, ka cilvēka galvenā īpašība ir krūšu izmērs, taču to vispār ļoti labi saprotu, cilvēku atpazīšana un vārdi arī ir tāda cilvēku muļķība. Protams, varētu vainot patriarhālismu kā visa ļaunuma cēloni, taču man šķiet, ka tomēr šis skaidrojošais iemesls būs tik ļoti nodrāzts, kad katrs, kurš izsaka šo argumentu tiek izolēts no sabiedrības. Labi, ka viltīgie ir izdomājuši plašākas kategorijas - kolēģis, radinieks, kursabiedrs, cilvēks. Tad vismaz var censties izsprukt neminot cilvēka vārdu vai ķermeņa daļu aprises, man gribas domāt, ka dažreiz tā ir sanācis izvairīties no liekas cilvēku iegaumēšanas. Lai jau cilvēki paši tiek galā iepazīstoties. Amerikāņu filmās cilvēkiem uz galdiem bija vārdu nozīmes, tas tā jauki šķiet, viņi vismaz atzīst, ka saprot vārdu amnēzijas notikumu. Amerikāņu filmās cilvēki iet pa ielu, melnādainie rūpējas par saviem bērniem un bezpajumtnieki neeksistē, protams, ka amerikāņu filmām nevar ticēt. Mums patīkot vārdus likt pie kabineta durvīm, tad tu pieej pie kabineta, kurā atrodas 5 cilvēki, izlasi visus vārdus, un tad nošaujies, jo tev taču pirms tam, tas, kuru meklē bija jāatpazīst visos iespējamos sociālajos tīklos, nedod dievs, ka tas īpatnis nav feisbukā, tad vajag kā Amerikā, ar stroķi apšaut visus, kuri šādi mums nodarījuši pāri. Kas par tiem logiem? Nu, tie ar knapi apģērbto ēnu īpašniecēm joprojām čakarē prātu. Sēžot lasu vai vismaz cenšos lasīt, perifērijā redzama ēna pazib logā, paskatos, nekā nav, turpinu blenzt ekrānā, atkal nozib ēna, atkal nekā nav. Tā tās ēnas mani čakarē. Var jau būt, ka tomēr es ieraudzīšu to krūšu pāri un varēšu justies stulbi. |