| 14 days |
[May. 9th, 2010|09:41 pm] |
Līdz maratona stafetei 14 dienas. Biedējošs cipars. Īpaši tāpēc, ka apzinos, ka katram treniņam ir tik milzīgs svars - tiem jābūt ideāli sabalansētiem, ne par maz, ne par daudz. Mana labā kāja aizvien cieš no pārcenšanās jaunajās botās (jā, mazs ieteikums - kad izvēlaties pirkt jaunas botas, dariet to 2-3 mēnešus, nevis mēnesi pirms!!), bet vismaz nopirktā smērīte ir brīīīnumlīdzeklis, un man beidzot sāk atjaunoties āda, haha. Arī jūtu katru pārtikas produktu, kurš nav paredzēts skriešanai. Tas, protams, neattur no to ēšanas, bet... pēdējās dienās es vienkārši nevaru atļauties kaut ko likt sevī, kas man nevis palīdz skriet, bet traucē. Arī antibiotiku lietošana un veseļošanās process nepalīdz pilnvērtīgam sagatavošanās procesam. Kā arī neizgulēšanās darba dienās. Toties es sāku apzināties, kā es vēlos dzīvot. Tas arī ir viens no punktiem šajā rakstā http://elise.com/quotes/webwisdom/awakening.htm (jeb manā dzīves bībelē), kuru uz kādu laiku biju aizmirsusi, bet kurš tika man atgādināts. :)
Bet vispār es pārāk uztraucos - ja es aizietu kā uz random treniņu un vnk noskrietu tāpat vien (kā tas ir darīts), lai paskatītos, vai to varu, būtu ok. Bet man ir spiediens, ka tas _ir_ jāizdara. Un jāizdara ātrāk nekā pagājušogad komanda to izdarīja. Un ātrāk par vidējo no komandas. Nevēlos būt tā, kas velk uz leju, haha. Laikam mana iedvesma ir un paliks džeks no sporta kluba, kurš iiiilgi skrēja ar 15 km/h. Man bija tā iespēja viņu ilgi arī pētīt. :D Sviedri lija tā, kā man nekad nav lijuši, kājas kustējās brīnišķīgā ritmā, un, lai arī viņam vajadzēja ik pa laikam pakontrolēt, vai pulss nepārsniedz visus limitus, viņš neapstājās. Un tad viņš izgāja lietainā dienā ārā un skrēja mājās. Nice. Ā un, protams, cilvēki, kas spēj nopeldēt _kilometrus_ baseinā. Nav iedvesmojoši?
Man ir kārdinājums atlikt došanos pie omas uz vēl kādu laiciņu un 5.jūnijā Zelta Kedā noskriet 15 km vēl. Un 7.augustā Kuldīgas pusmaratona čempionāts. Un 19.septembrī tieši pirms došanās uz Warwicku būtu ideāls 21 km skrējiens Valmierā. Tad omas dzīvoklis lieti noderētu kārtīgai kāju atvilkšanai un tad tiešām mani pārņemtu apziņa, ka varu _visu_.
Cerot uz perfekti-siltu-ne-pārāk-karstu-viegli-vējainu 23.maiju un cerot uz sadzijušu kāju un ērtām botām un komandas krekliņu, kas derēs lieliski, es došos atrast savam skriešanas ritmam piemērotu mūziku, which will ROCK un novēlēšu Jums visiem veselīgu un prieka pilnu šo pavasari! :) |
|
|
