Kāpēc man gribas atkal kaut kur aizbēgt? Neesmu motivēta nekādiem darbiem un tikai sēžu uz mākoņa malas un sapņoju par to kā varētu būt. Kaut kā jocīgi. Un tā Rīga liekas tik sveša. Valmiera arī. Dzīvoju joprojām visam pa vidu. Vēl neesmu atradusi mājas. Ir tikai tādi kaktiņi, kuros nolīst, kad ir par daudz. Bet kur tad ir tās īstās mājās? Nevajag pārprast ar ceļošanu. Tā ir kustība, dzīvesveids, kas man iet pie sirds. Tāpēc brīžiem liekas, ka tās būtu tās īstās mājas- kustībā. Bet visam savs ceļš ejams. Ticu, ka būs tās mājas un miera sajūta un būs. Tas viss būs.
Bet, ja runājam par māju sajūtu kā tādu, tad laikam piekritīšu dziesmai Home, Edward Sharpe and The Magnetic Zeros izpildījumā. Tur skan tik jaukie vārdi
Let me come Home
Home is wherever I'm with you...
Viena teorija par mājām man jau bija- esmu pasaules pilsonis un mājas ir tur, kur esmu es, un tur, kur ir mani mīļie. Un tieši tagad ir tas laiks, kad mans vīrietis neatrodas vienā valstī ar mani, kas nozīmē, ka nejūtos kā mājās. Varbūt arī tas ir iemesls, kāpēc esmu tik apjukusi par to māju izjūtu. Kaut kāds juceklis. Kad pati biju ārpus Latvijas- biju pārāk aizņemta, lai domātu par māju sajūtu, jo es taču biju ceļā, kustībā... Tad nav laika domāt par nostaļģiju.

Nobeigumā jasaka,ka domas dalās. Man ir divas mājas- vienas ir tās, kas eksistē realitātē (nu tur, kur mantas glabājas) un otras ir tās, kurās esmu ar sev tuviem cilvēkiem, kas nozīmē, ka varētu dzīvot arī Bangladešā. Bet es gribu pamēģināt arī trešās mājās- solo travel- aizbēgt uz kādu gadu un tad redzēt, kas notiek, uz kādām mājām tie ceļi ved.