| |
[1. Feb 2008|12:28] |
he, lai cik smieklīgi nebūtu, es uz viņu skatījos kā uz parastu cilvēku, jo sev biju pateikusi, ka uz smukajiem nevajag skatīties, jo tāpat labi nebeigsies. bet es viņam laikam patiku. kad to sapratu, redzēju, ka viņš ir baigi noslēdzies. atcerējos sevi tai posmā un sapratu, ka negribu cilvēku, kas vēl nav to sapratis. tad ierunājās velniņš, kas teica, lai izmantoju. taču es nevarēju sevi piespiest melot. tad ierunājās cits kas teica pamēģini, nenoraksti pirms laika, tu to cilvēku nemaz nepazīsti. mēģināju, taču pārāk lēni laikam. taču viss šis ilgais posms ar to, ka kādam patīc, lika domāt, domāt, domāt
līdz aizdomājies bija tik tālu, ka patīk. taču tagad šim cilvēkam šķiet ir kāda. un tā. esmu labāka, zinu. un tagad atgriežas domas atpakaļ, vai viņš maz man derētu. pārāk daudz domāju nekā daru, bet |
|
|
