runcux's Friends
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Below are the most recent 4 friends' journal entries.

    Sunday, September 15th, 2019
    jim
    9:35p
    "do you ever just crave to someone’s presence, like you would literally be happy sitting next to them in silence and appreciating their existence"
    Friday, September 13th, 2019
    jim
    7:26p
    Ir diezgan forši, ka pastāv visādas ārējā realitātē novērojamas pazīmes, kā nomērīt personīgo depresiju. Kad vasarā kūlos cauri Tumšajai Dirsai (grūtākais laikam bija jūlijs un pirmā augusta puse), ievēroju, kā dzīvokļa (ne)kārtības stāvoklī var fiksēt emocionālo procesu, piemēram, kāda lieta ir pacelta, lai to aiznestu cauri dzīvoklim uz citu vietu, bet pamesta pusceļā, jo pietrūcis motivācijas vai gluži vienkārši spēka nest tālāk. Vēl trakāk bija ar ēšanu un ēstgatavošanu. Ideja, ka būtu iespējams paveikt tik vājprātīgi sarežģītu procedūru kā pagatavot ēst (izdomāt, ko ēst; doties uz veikalu, to visu atrast; iegādāties; atnest mājās; gatavot; ēst; nokopt gatavošanas sekas), tajā laikā bija vienkārši smieklīga. Nedaudzie resursi izgāja saņemšanās spēkā reizumis aiziet uz darbu vai satikt kādu draugu, tāpēc lielākoties es a) izvēlējos vispār neēst, b) pasūtīt Woltu. Kaut kad augusta beigās atklāju, ka Woltā var apskatīties pasūtījumu vēsturi, un no tur izšķiestās naudas apjoma pārskrēja šermuļi, nozvērējos sev nekad vairs no Wolta nekad neko nepasūtīt un šī lēmuma pārkāpšanu uzskatīt par pazīmi tam, ka mentālais stāvoklis atkal pasliktinās. Bet nu jau gandrīz kādu mēnesi viss ir diezgan zajebis, un to arī redzu: dzīvoklis pastāvīgi ir patīkami kārtīgs, jo disciplinēti pie tā strādāju (cenšos ik dienas, pirms eju prom no mājām, nomazgāt traukus, uzslaucīt grīdas un visu puslīdz sakārtot tā, lai prieks vakarā atgriezties, un ir). Tāpat arī atgriezies prieks gatavot ēdienu. Vakar Akadēmijā bija zinātniskās padomes sēde, kur skatīja manu atjaunošanos doktorantūrā un radikālu pēdējā brīža tēmas maiņu, kas nozīmē visu būtībā sākt no nulles; augstā adrenalīna dēļ visu dienu neko nespēju ieēst, bet pat tad, ap deviņiem vakarā lielā pārgurumā pa ceļam iegriežoties veikalā, pat prātā nenāca vakariņām pirkt kaut kādus pusfabrikātus, tā vietā fantazēju par gaileņu-kabaču sautējumu ar savvaļas rīsiem, ko arī pēc tam mājās realizēju un domāju, this is great, I'm in such a good place.

    Vispār es tā pārskatīju, kādas izmaiņas fiziskās veselības/pašsajūtas stāvoklī man ir šī gada laikā notikušas. Gada sākumā dzīvoju kā vienmēr, liekas, ka jūtos okei, varbūt bieži jūtos nogurusi un nomākta, bet nu, ziema, stress, attiecību išūzi, noteikti norakstāms uz to. Tomēr nolemju meklēt cēloni.
    1) Uztaisu asinsanalīzes. D vitamīns knapi pāri nullei. Sāku dzert jaudīgas devas D vitamīnu. Konstantais nogurums pamazām sāk sarauties un atkāpties.
    2) Aizeju pie uztura speciālistes. Uztaisu vēl visādas analīzes. Noskaidrojas, ka man ir vāja laktozes panesība un manam ķermenim vispār ne sevišķi patik dzīvnieku izcelsmes lietas. Bez sevišķām grūtībām permanenti atsakos no piena produktiem un pārorientējos uzturā pamatā uz visādiem dārzeņiem, krietnajiem taukiem un citiem labumiem. Pašsajūta superstrauji uzlabojas. Pazūd tā parādība, ka vairs nestrādā galva, ja neesi paēdis + pazūd vēl daļa no fona noguruma.
    3) Augustā pieteicos vienam sporta medicīnas pētījumam. Tas bija tā: tev uztaisa pāris testus, noskaidro visādas lietas (kardioslodzi, tauku un muskuļu masas attiecības utt). Tad četras nedēļas trīsreiz nedēļā ir jāiet uz treniņiem. Treniņi beisiklī ilgst piecpadsmit minūtes - trīs vingrojumi, kas katrs jāatkārto četras reizes pa 30 sekundēm. Yo, to pat es varu izturēt un nenomirt no garlaicības! Treniņā arī mēra pulsu, kas jātur individuāli noteiktās robežās un grupā katrreiz ir 1-4 cilvēki, kas principā nozīmē personīgo treneri ar sporta medicīnas izglītību. Tie notika Barona sporta kvartālā vakaros, un tā kļuva par tādu foršu rituālu pieredzi - katrreiz vēlas pēcpusdienas saulē, klausoties austiņās mūziku, soļot turp, tad atvasaras vējā ņemties ar savu ķermeni un priecāties par visu tā sporta laukuma vaibu - tas ir pārpilns ar visāda veida sportistiem, bērniem, skeiteriem un citādiem priecīgiem endorfīniem pilniem cilvēkiem, kas līksmi sasaucas un vispār izrādījās ļoti negaidīts un gaišs Rīgas vaigs. Tāpat pa ceļam sāku piekopt paradumu iegriezties "Burkā" un paķert visādus eksperimentālus produktus, piem, falafela maisījumu vai papīra granulas kaķiem. Dis was great, un man bija patiesi žēl, kad šis mēnesis beidzās. Bet beidzās, un tika uztaisīti jauni testi, un izrādījās, ka šī mēneša laikā esmu zaudējusi gandrīz divus kilogramus tauku, kas aizvietoti ar muskuļiem. Prikiņ?! Un viss no 15 minūtēm trīsreiz nedēļā! (Tieši to arī tas pētījums raudzīja noskaidrot - vai gadījumā nepietiek ar pavisam īsiem augstas intensitātes vingrojumiem mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem tā vietā, lai viņi ietu stundu svīzdami mocīties sporta zālē.) Ok, papildus es vasaras gaitā, kad nebija spēka salabot riteni, pieradu daudz staigāt kājām, tā ka dienišķais workauts man joprojām ir nostaigāt 10-20 kilometrus ik dienas. Palīdz arī izvēdināt galvu.
    Fiziskā un mentālā pašsajūta augusta laikā uzlēca, nemāku teikt, bet par kādiem 100-200%.
    4) Sekojot tepat cibā atrastiem kolēģu ieteikumiem, sāku dzert 5-htp, kas it kā uzlabojot mentālo pašsajūtu, dodot enerģiju un pat mazinot depresijas simptomus. Nu, varu teikt, ka pirmās desmit dienas vispār bija kaut kāds konstants MDMA trips. Savus dienišķos kilometrus šajā laikā drīzāk nolēkāju vai nodejoju, nevis nogāju. Tagad labsajūtas intensitāte drusku mazinājusies (kas arī varētu būt saistīts ar to, ka pēdējo nedēļu neesmu dabūjusi izgulēties kā nākas), taču joprojām jūtos ļoti mierīgi un laimīgi, pats galvenais - fonā vienmēr esošais stresa monstrs (jo es vairs neatceros tādu laiku dzīvē, kad paralēli nebūtu jādara vismaz 5-8 apjomīgi projekti, kas turklāt pastāvīgi tiek kavēti) piepeši vairs nežņaudz kaklu ar spalvainu ķepu, tā vietā ir tāds - lol, viss taču ir reāli izdarāms, par ko tur stresot.

    Šo visu ņemot vērā, man ir tikai viens jautājums: kādā ellē es dzīvoju gada sākumā un kā man varēja likties, ka "ir taču okei, tas tikai viegls nogurums"?
    Wednesday, September 11th, 2019
    jim
    3:51p
    Ha-ha.
    21. gadsimta Latvijas dokumentālā kino tematiskais apakšžanrs "Mans tēvs ir too much".
    Saturday, September 7th, 2019
    jim
    4:20p
    Šodien visu dienu mazliet raudu. Aizeju sagaidīt mammas no laukiem un izkrāmēt nešļavas, tad izmūku uz balkona uzsmēķēt un atkal mazliet paraudāt. Un viss tikai tāpēc, ka šodien atbrīvots Oļegs Sencovs, cilvēks, ko personiski nepazīstu, bet kurš man ir tāda spēka un drosmes autoritāte un par kuru pēdējo gadu laikā esmu domājusi un līdzsāpējusi tik bieži, ka šodienas sajūta liek domāt, ka mājās atgriezies tuvs draugs vai ģimenes loceklis.
About Sviesta Ciba