Jiri Arraks: Vienreiz es teicu. "Klau, mēs runājam par elli, paradīzi un tamlīdzīgām lietām, bet ziniet, Vecās Derības pirmajā vai otrajā lappusē mūs izdzina no paradīzes, vai ne? Bet visi pārējie - putni un zvēri - palika paradīzē. Tagad loģiski - kad mēs ejam uz mežu, mēs atgriežamies paradīzē." Jo tur mūs gaida šīs radības. Bet mēs nevaram atgriezties. Jo tur ir rakstīts, ka eņģeļi stāv paradīzes priekšā ar degošiem zobeniem rokās, lai mēs jūs, Ādam un Ieva, velns parāvis, paradīzē vairs neredzētu. Tagad mūsu ceļš ved tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. Varbūt ar lielu līkumu, varbūt, es nezinu, pēc miljarda gadu mēs tiksim atpakaļ paradīzē. Bet kāda šī paradīze būs, mēs nezinām. Bet iekšā mūs nelaidīs. Un, ja mēs tagad ierastos paradīzē tā, kā cilvēki grib doties atvaļinājumā pie dabas, kāda, pie velna, daba, ja tu mīli tehniku? Ko tu tur, pie dabas, darīsi? Tur nav ko darīt. Bet mūs velk atpakaļ uz paradīzi. Un mēs tur meklējam skudras, skatāmies... Es jau pats arī.

RL: maijs 2015